Voldemārs Silgailis

2. Pasaules kara dalībnieks, Latviešu leģiona leģionārs, dižkareivis

Dzimis Lielvircavā, pēcāk ar ģimeni dzīvoja Ugālē.

No 1937.gada Jelgavā, jo tēvs bija mežsargs Tušķu pusē. Pabeidza Svētes pamatskolā, Līvbērzes skolu, gribēja iet mežaskolā, bet šo nodomu izjauca karš. Pēc apspriedes ģimenē, saprotot ka vācu armijā drīz iesauks visus ieročus nest spējīgos vīriešu, Voldemārs iestājas brīvprātīgi policijā, apsargāja Līvbērzes dzelzceļa tiltu pie „Melnupju” mājām. Ikdiena bija dežūras pie tilta un lauku darbi mājās.

1943.gadā vācieši viņu nosūtīja uz 313.policijas bataljonu, kur jauniešus pārvietoja pirms nosūtīšanas uz Austrumu fronti. Dienests bijis dažādās vietās, arī Viļņā. Piedalās kaujās pie Neveļas. Ievainots smagi tuvcīņā, kad ir sarkanarmiešu iebrukums bunkurā „Jēkaba forts”. Pēc dienesta biedru stāstītā, bunkurā iebrucis ar automātu bruņots sarkanarmietis un sācis šaut pa bunkura iemītniekiem. Voldemārs ir saķēris aiz stobra ieroci, neļaujot trāpīt cīņu biedriem, un tāpēc ticis savainots ar piecām lodēm. Četras trāpījušas rokās, katrā pa divām, viena krūtīs.

Kauja bija 11.janvārī, bet no ievainojumiem viņš nomira 12.janvārī.

Pirms nāves Voldemārs lūdzis biedrus, lai tie nogādā viņu mājās dzīvu vai mirušu. Voldemāra izglābtie biedri to apsolīja. Neskatoties uz to ka fronte bruka, bija juceklis, kaujas, atkāpšanās, solījums tika izpildīts. Kopā ar Jēkabu Folkmani, otru kritušo, Voldemārs tika iešūts maisā, uz tā bija uzrakstīta adrese. Abi kritušies, kā pasta sūtījums, ielikti vagonā un ar vilcienu sūtīti uz mājām. Ludzā vācieši likuši no vagona izņemt šo sūtījumu un aprakt kritušos.

Vietējais pasta darbinieks iebildis un atbildējis, ja reiz pasta sūtījums ir līdz Latvijai atnācis, tas tiks nogādāts mājās. Jelgavas pastā darbinieki zvanījuši uz mājām Tušķos.

Paziņojums: „Jūsu dēls ir atnācis pa pastu, atrodas morgā.” Voldemāru izvadīja no Sv.Annas baznīcas 28.01. Bēres organizēja pašvaldība.

Vecākiem tas bija ļoti liels trieciens, raudāja. Daudzi jelgavnieki piedalījās bērēs. Prasīja ģimenei, kur apglabāt.

Kaut arī dzimtas kapi bija Emburgā, nolēma apbedīt Jelgavas varoņu kapos. Jēkabu Folkmani arī izvadīja arī no Sv.Annas baznīcas un aizveda apbedīt uz Iecavu. Voldemāra tēvs Jēkabs Silgailis visu mūžu bija mežsargs, ar ģimeni pēc kara dzīvo Līvbērzes pagasta „Melnupēs”, arestēts 1945. vai 1946.gada pavasarī, Jelgavā čekā nobija trīs diennaktis, tad atbrīvoja.

Prasīja galvenokārt ziņas par kaimiņiem, pašu apvainoja šaušanā uz sarkanarmiešiem. Dēla kapu kara laikā kopa, uzlika skaistu un baltu krustu, palielu ar uzrakstiem. To padomju laikā nolauza un izplēsa no zemes. Kapu sargam prasījuši, kur dzīvo tuvinieki šim nelietim. Kapu sargs nenodeva un atbildēja, ka nezin, it kā tuvinieki esot aizbēguši uz Ameriku.

Vēlāk vēl klaušinājuši. Netālu no dēla kapa māte, Marija Silgaile (dzimusi Šlūka, bijusi kādreiz kalpone Svitenes muiža) bija noskatījusi vietu, kur izveidoja simbolisku kapa vietiņu un tur ģimene, līdz Latvijas neatkarības atgūšanai, pieminēja Voldemāru.

Sava brāļa atdusas vietu tagad kopj Voldemāra māsa Ārija Mirdza Sīle..

Autors: A. Tomašūns,  pierakstīts pēc Voldemāra māsas stāsta - Sīle Ārija Mirdza, dz.1930.g.19.08.