Jānis Romanis

*1869. VII 14. Salgales [Emburgas] pag. + 1931. IX 20. Jelgavā

                1896. VII 14. Ordinēts Saratovā,

                1896/897. Talovas draudzes mācītāja adjunkts, Saratovas guberņā,

                1897/1898. Usolihas draudzes vikārmācītājs, Saratovas guberņā,

                1898/1904. Saratovas priestera iecirkņa adjunkts,

                1904/1906. Liepājas Annas draudzes mācītāja adjunkts,

                1906/1915. Vircavas draudzes mācītājs,

                1915/1918. Vidzemes bēgļu draudzes mācītājs,

                1918/1931. Vircavas draudzes mācītājs,

                Jelgavas II valsts ģimnāzijas audzinātājs,

                Jelgavas II valsts ģimnāzijas abiturientu biedrības biedrs.

                Apbedīts Lielvircavas kapos.

Nelaiķis bija kautnas, atturīgas dabas cilvēks un plašākā sabiedrībā, ārpus savas draudzes un amata biedriem nebija plašāki pazīstams. Tamdēļ arī tikai tuvāki mūsu rakstniecības draugi zinās, ka ar nelaiķi šķīrās smalkjūtīgs «tautiskā laikmeta» liriķis, pēdējais no tās plejādes, pie kuras piederēja Pumpurs, Auseklis, Lautenbahs-Jūsmiņš, Vensku Edvarts, Pavasaru Jānis. Dzimis Zemgales viducī kā ļoti censīga un godprātīga Emburgas Bāču saimnieka dēls, Jānis Romānis guva iespēju apmeklēt Jelgavas klasisko ģimnāziju, kur ģimnāzistu «latviešu vakaros» guva ierosinājumus un interesi latviešu tautiskiem centieniem. Pēc tam Romānis studēja (1890-1895) Tērbatā dievvārdu zinības, tajā pašā laikā darbīgi piedalīdamies «Lettonijā». Te nu studentu krājumā: «Sēta, Daba, Pasaule» parādās Romāņa literāriskie vingriniāijumi. Romānis ir uzticīgs Pārstrautu Jāņa māceklis. Tautiski dzejot — tas nozīmē vispirms atdarināt tautas dziesmu formu
trohaiskā pantmērā un tautas dziesmu gleznās. Nelielā apjomā Romānis te parādās kā smalkjūtīgs liriķis, savā dzejā tuvi piekļaudamies tautas
dziesmu paraugam. Šinī ziņā Romānim daži tik jauki izdevušies darbiņi,
ka tie nedaudzināti un neslavēti reizē ar skolas literātūru iegājušies tautā,
vispirms Romāņa poēma «Sienā braukšana». Gan kā ģimnāzists, gan kā students Jānis Romānis dabūja pilnīgā mērā izbaudīt ne vien «sienā braukšanas» darbu, bet arī romantiku. Kilometri 3 no Bačām atradās «Rūnu purvs», kur Baču mājām bija iemērītas pļavas. Pēc vecajiem Jāņiem parasti sākās «sienā braukšana», t. i. visi mājas ļaudis aizbrauca uz pļavām, kur darbi turpinājās kādu nedēļu vai
ilgāk. Sieninieki uztaisīja «būdu», kur tad apmetās pa siena laiku. Šie
pārdzīvojumi tad arī ierosināja dzejnieku sacerēt poēmu: «Sienā braukšana».

Pēc studiju beigšanas Romānim, kā citiem tautiskiem mācītājiem, sākās vietas meklēšanas laiks. Cienījamie vācu kungi nevarēja tautiskam latvietim nekur ierādīt vietu. Vācieši, arī ticībā, savu vācietību glabāja nagiem un zobiem, vēl vairāk — arī latviešu draudzēs tie sēdināja tikai vāciešus (ar niecīgiem izņēmumiem). Romānim vajadzēja Latviju atstāt un klejot pa latviešu kolonijām Krievijā, meklējot tur sev nodarbošanos. Ka tādos apstākļos dzejnieka koklei vajadzēja apklust, nav brīnums. Tikai pēc kādiem desmit gadiem (1904. g.) Romānis varēja atgriezties
Latvijā un te pelnīties kā mazas draudzītes mācītājs un skolotājs. Bet dzejiskā stīga viņā nebija apklususi. To pierāda Vergilija «Eneidas» tulkojums, no kuras iznākuši Romāņa tulkojumā 2 dziedājumi. Te Romānis pūlas romiešu klasisko dzejnieku atdarināt oriģināla garā un spēkā. Diemžēl mūsu publikas vēsums pret klasisko literatūru nevarēja nelaiķim būt liels pamudinājums viņa darbā.
Savā draudzē un darba biedru vidū nelaiķis bija guvis cieņu un mīlestību.
25. septembrī, prāvam pavadītāju pulkam piedaloties, nelaiķi izvadīja no Jelgavas un guldīja Vircavas kapos.

                Avots:       LVVA 1370-1-1697-381.;

                                „Dzimtenes draudzes un baznīcas”, ASV, 1987.; 

                                „Jaunākās Ziņas” # 212/1931.

                                "Burtnieks", 01.11.1931