Romans Suta

Romans Suta bija daudzpusīgs Latvijas mākslinieks, viens no galvenajiem latviešu modernās mākslas veidotājiem. Sarakstījis pirmo ārzemēs izdoto grāmatu par latviešu mākslu.

Dzimis Cēsu apriņķa Dzērbenes pagastā. Bijis mākslinieku biedrību "Rīgas mākslinieku grupa" un "Zaļā vārna" biedrs, darbnīcas "Baltars" radītājs un mākslinieks.

Romans Suta dzimis 1896. gada 28. aprīlī, netālu no Cēsīm, mātei braucot uz Kleķeru krogu.

Bērnību pavadījis Valkā, kur tēvam piederējis lampu veikals. Mācības uzsācis Pleskavas reālskolā, bet to nav beidzis, jo 1910. gadā aizmucis kopā ar brāli uz Rīgu, kur abi salīguši uz ārzemju kuģa par jungām, kur pavadījuši veselu gadu.

Atgriezdamies Latvijā, Romans Suta nolemj kļūt par gleznotāju. kam par ierosmi kļūst kāda diena 1913. gada pavasarī, kad ar savu māsu Lūciju, kura mācījās Jūlija Madernieka studijā, dodas kopā uz studiju.

Gleznošana iepatīkas un tur viņš mācās dažus mēnešus, vienlaicīgi gatavodamies reālskolas abitūrijai, kuru nobeidz kā eksterns. Šajā pašā gadā Romans Suta iesniedz savus zīmējumus Rīgas pilsētas mākslas skolā un tiek uzņemts 2. kursā, kur kompozīciju glezniecībā pasniedz skolas direktors Vilhelms Purvītis.

Studiju laikā satuvinās ar Jēkabu Kazaku, bet studijas nākas pārtraukt, jo ir sācies Pirmais Pasaules karš un ģimene evakuējas 1915. gadā uz Petrogradu. Romans Suta izvēlas mācīties rudenī Penzas mākslas skolā, lai turpinātu izglītību.

Šeit viņš satiek daudzus vēlāk Latvijā zināmus gleznotājus, kuru vidū ir minami Jēkabs Kazaks, Konrāds Ubāns, Kārlis Johansons, Valdemārs Tone un Aleksandra Beļcova , kura kļūst vēlākā laikā par Romana Sutas dzīvesbiedri. Mācības Penzā norit, balstoties uz akadēmiskām un peredvižņiku tradīcijām.

Romans Suta un Jēkabs Kazaks kā brīvprātīgie 1917. gada augustā iestājušies 5. Zemgales strēlnieku pulkā, lai dotos aizstāvēt Rīgu no Vācijas iebrucējiem.

Revolūcijas laikā un īsi pēc tam dzīvojis Petrogradā, kur iepazinies un sadraudzējies ar vairākiem jaunajiem krievu māksliniekiem, kuru vidū ir minami Boriss Grigorjevs, Kuzma Petrovs- Vodkins un Natans Altmanis.

Atgriezdamies ar ģimeni 1917. gada decembrī Latvijā, Valkā, Romans Suta uztur sakarus ar Petrogradā dzīvojošiem latviešu un krievu māksliniekiem, no kuriem iegūst informāciju par turienes svarīgākajām mākslas norisēm, tādām kā rūpnieciskās mākslas attīstības problēmas un Monumentālās propagandas plāns. Šajā laikā Latvijā jaunie latviešu mākslinieki, to starp Romans Suta, atrodas spēcīgā franču modernās mākslas virzienu ietekmē, tāpēc viņš darbojas 1919. gadā izveidotajā "Ekspresionistu grupā", kas 1920. gadā pārtop par "Rīgas mākslinieku grupu".

1922. gada beigās Romans Suta, nu jau ar savu sievu Aleksandru Beļcovu dodas ārzemju ceļojumā uz Berlīni, Drēzdeni un Parīzi, no kura atgriežoties, rodas idejas par latviešu modernā interjera veidošanu, kuru praktiskai realizēšanai ar viņa iniciatīvu 1924. gada decembrī tiek nodibināta porcelāna apgleznošanas darbnīca "Baltars" , kas pastāv līdz 1928. gada beigām, kad finansiālu neveiksmju rezultātā tās darbība tiek pārtraukta.

1926. gadā Romanam Sutam radušās domstarpības ar Rīgas mākslinieku grupu, tāpēc viņš un pārējie "Baltars" mākslinieki to pametuši, bet pats vēlāk pievērsies mākslinieku biedrībai "Zaļā vārna" .

1929. gada sākumā Sigismunda Vidberga vietā uzņemas veikt vadītāja pienākumus Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studijā (1929-1934), kas izvēršas par ilggadēju un nopietnu pedagoģisku darbu, arī pēc 1934. gada, kad Tautas augstskola tiek slēgta, jo turpinājis pedagoga darbu savā privātajā mākslas studijā (1934-1940), par ko liecina daudzie raksti mākslas kritikā un teorijā tā laika periodikā.

1930. gados atsācis darbu keramikas nozarē, pēc neatkarības zaudēšanas un padomju varas nodibināšanas Latvijā, uzsācis mākslinieka darbu Rīgas kinostudijā.

1941. gadā kopā ar Rīgas kinostudijas darbiniekiem evakuējas uz Maskavu, vēlāk Alma-Atu un Tbilisi, kur ticis nošauts uz apmelojumu pamata 1944. gada 14. jūlijā.

Ar Aleksandru Beļcovu šķīries un pēc tam laulājies vēlreiz. Bijis romāns ar kādu precētu Dailes teāra aktrisi Benitu. Romatiskas attiecības bijušas arī Tbilisi - ar kinostudijas stenogrāfisti Margaritu.

"Austrālijas latvietis" 1959.gadā par viņa nāvi raksta: "Karam beidzoties, viņš aicināts atgriezties Rīgā, taču šo aicinājumu augstprātīgi noraidījis, izteikdamies, ka par atgriešanos varot domāt tikai gadījumā, ja viņam iepriekš garantējot ne mazākus ienākumus kā Alma Atā. Tāda garantija liegta, un kādu laiku par Sutu vairs nekas Latvijā nav bijis dzirdams. Tad, 1945. gada beigās, Rīgā izplatījusies vēsts, ka Suta nošauts pie Afganistānas robežas. Viņš mēģinājis robežu pāriet, lai izkļūtu no padomju teritorijas, taču šīs izmisīgās rīcības iemesliem, cik zināms, neesot bijis politisks raksturs. Esot atklāts, ka Sutam pastāvējuši sakari ar kādu naudas vai pārtikas kartīšu viltotāju organizāciju, un, lai glābtos no droši paredzamā nāves soda, viņš raudzījis nokļūt Afganistānā, taču notverts un nošauts. Par spīti apstākļiem, kādos Suta miris, viņa darbi Latvijā nav izņemti no muzejiem, un arī viņa vārds pieder pie tiem, ko drīkst minēt „legāli". Liekas, ka visus noslēpumus, kas saistās ar Sutas mūža galu, nekad neizdoies izkliedēt. Taču var paredzēt, ka tie nākotnē nodarbinās ne tikai viņa biogrāfus, bet varbūt atvērs arī plašu un baigu perspektīvu kādam romānam par mūsu laikmetu."

Ticis reabilitēts 1959. gadā.

Mākslinieciskā darbība

Strādājis ar eļļu un tušu, darinājis linogriezumus. Attēlojis tautas dzīvi, gleznojis arī portretus un klusās dabas.

Aktīvi darbojies interjeru veidošanā un scenogrāfijā, kā arī latviešu mākslinieku izstāžu veidošanā gan Latvijā, gan ārzemēs. Darbojies lietišķajā mākslā, vadījis un strādājis kā mākslinieks porcelāna apgleznošanas darbnīcā "Baltars" (1924-1928)[3], 1930. gadu sākumā atsācis darbu keramikas nozarē, radot virkni trauku apgleznojumu un formu metu akciju sabiedrības "M.S.Kuzņecovs" fajansa un māla trauku fabrikai, ko turpinājis arī darīt Rīgas keramikas fabrikā padomju varas gados. Strādājis par mākslinieku Rīgas kinostudijā pie filmas "Kaugurieši" (arī ķestera loma filmā), kā arī pēc evakuācijas 1941. gadā Alma-Atas un Gruzija-fiļm kinostudijā. Zīmējis metus slīpējumiem un kristāla trauku formām Iļģuciema stikla fabrikai.

Izstādes

Izstādēs piedalījies no 1919. gada. Piedalījies daudzās grupu stājmākslas un lietišķās mākslas izstādēs.

Māksliniekam bijušas sekojošas personālizstādes:

• Rīgā, kopā ar Aleksandru Beļcovu (1928);
• Berlīnē (1923., 1925., 1928);
• Briselē (1935),
• Leipcigā (1939),
• Ļeņingradā un Maskavā (1934),
• Prāgā, Ņujorkā (1930),
• Oslo (1933),
• Parīzē (1925., 1937),
• Stokholmā (1927),
• Tallinā, Tartu (1923),
• Varšavā (1924),
• Vašingtonā (1930).

Piemiņa

Rīgā, Elizabetes ielā 57A-26 atvērts memoriāls dzīvoklis - Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs, kurā ir aplūkojami abu mākslinieku darbi.