Jānis Saulriets

Jānis Saulriets dzimis 1918.gada 24.oktobrī Madonas apriņķī lauksaimnieku ģimenē. Agrā bērnībā zaudē tēvu un sakarā ar to ģimenes dzīves apstākļi nav viegli. Kad puika ir sasniedzis skolas vecumu, māte Vilhelmīne sūta viņu mācīties Mārcienas pamatskolā. Vēlāk seko Gulbenes komercskola, ko J.Saulriets pabeidz ar izcilību. Tālāk turpināt izglītību dodas uz Rīgu, kur iestājās Latvijas Universitātē filoloģijas fakultātē. Studiju laikā apmeklē stenogrāfijas kursus un Zentas Mauriņas lekcijas. Bijis personīgi pazīstams ar stenogrāfijas pamatlicēju Jāni Rozi. Tāpat tuva draudzība nodibinās ar Jāzepu Burnsteinu, gleznotāju Edgaru Vinteru, Broku un Perlbahu ģimenēm.

Šajā laika viņa dzīvē ienāk mīlestība - Zenta Indriksone, ar kuru salaulājās 1947. gadā. Tūlīt pēc Latvijas Universitātes beigšanas sāk strādāt par latviešu valodas un literatūras skolotāju un šajā darbā arī paliek visu savu mūžu. Glezniecībai J.Saulriets sāk pievērsties 50. gados. Iepazīstoties ar latviešu vecmeistaru darbiem un vērojot drauga Edgara Vintera darbošanos, J.Saulriets sāk iemēģināt roku. Pirmie darbiņi ir maza izmēra akvareļi un ar zīmuli zīmētas skices - ainavas un klusās dabas. Pirmie eļļas gleznojumi un lielāka izmēra akvareļi rodas sākot ar 1953. gadu. Šajā laika posmā J.Saulriets arī sāk apmeklēt Skolotāju nama pašdarbnieku mākslas studiju. Tur gan ilgi viņš nepaliek, jo rodas domstarpības sakarā ar ideoloģijas ienākšanu mākslas dzīvē. J.Saulrietam tiek pārmests par saldenu bildīšu gleznošanu, kas neatbilst partijas principiem. Tas netraucē J.Saulrietam turpināt iesākto mākslinieka ceļu. Viņš glezno pats sava prieka pēc un to, ko pats izvēlas. Gleznas tiek rādītas tikai radiem un draugiem, dažreiz kāda uzdāvināta. Sešdesmito gadu sākumā glezniecība paliek atraisītāka un brīvāka, krāsas priecīgākas. Šis arī ir priecīgs periods, jo abi ar sievu audzina mazu meitiņu (dzimusi 1954.gadā). Ģimene pavada daudz laika kopīgos izbraukumos pie dabas Silciemā, kur arī top brīnišķīgas Gaujas Senlejas ainavas, skati ar Gauju un Lorupīti. Bez šīm vietām J.Saulriets vēl gleznojis Amatu, Mazo Juglu, Aivieksti un nedaudz arī Daugavu pie Saulkalnes.

Arī 70. gadi ir ražīgi. Tas atspoguļojās gleznās, tehnika arī ir kļuvusi pilnīgāka, vairs netiek pievērsta uzmanība tik sīkai detaļu apstrādei. Sevišķi izdevušies ir debesu gleznojumi. 80.gados sākas periods, kad J.Saulrieta ģimenē notiek lielas pārmaiņas. Pēc īsas, bet nedziedināmas slimības J.Saulriets zaudē savu vienīgo un lielo mīlestību Zentiņu, ar kuru nodzīvoti kopā gandrīz 40 gadi. Tomēr dzīvotprieku ienes mazbērni, ar kuriem tiek pavadīts laiks pastaigās pa Iļģuciemu un Jūrmalu, viņi arī tiek ņemti līdzi uz Silciemu, kur atkal top jaunas gleznas.

80. gados radušās gleznas ir dramatiskākas, tumšākos toņos ar izteiktu uzsvaru uz debesīm. Mākoņi skrienoši un mainīgi, daudz asu, nervozu triepienu. Mākslinieks vēl glezno arī 90. gados. Jānis Saulriets miris 1993. gada 3. maijā.

Latviešu glezniecībā Jānis Saulriets ir jaunatklāts fenomens. Tā kā mākslinieks dzīvo ļoti privātu dzīvi un dzīves laikā nevienu izstādi nerīko, tad plašākai publikai praktiski nav zināms. Speciālu mākslas izglītību nav ieguvis, mācījies no dabas un no muzejos skatītajiem latviešu vecmeistaru darbiem. Sevišķi patikušas V.Purvīša, J.Rozentāla gleznas, ka arī franču impresionisti. Dzīves laikā radīti daudzi akvareļi, monotipijas, skices un eļļas gleznas. Jānis Saulriets glezno daudz un ļoti aizrautīgi. Lielāka daļa darbu gleznoti dabā, bet ir arī no skicēm un pēc atminas darināti. Viņš glezno dabā dažādos gadalaikos - gan agrā pavasarī, gan vasaras mēnešos, rudenī un pat ziemas sniegos. Mākslinieks pārsvarā glezno Latvijas dabu - ainavas ar sārtajiem viršu laukiem mežmalās, ziedošajām pļavām un upju līcīšiem. Pirmā Jāņa Saulrieta gleznu izstāde notiek 2007. gada vasarā galerijā "Zelta ābele". Jāņa Saulrieta darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.

Avots: saulriets.lv

***