Ernests Eihvalds

Rīgas apriņķis, Rīga, Baldones iela 4–7.
Ieslodzījumā 26.08.47–02.07.56
Noriļlags.
Angarlags, Pēc tam specnometin. Amūras apgabals Seriševas rajons, Atbrīvots 28.03.60.
Lieta Nr. 469, 2581*, K.

Padomju represiju upuris. Latviešu strēlnieks. Pilsoņu kara dalībnieks. Imantas pulka strēlnieks. Aizsargs. 1901. gada 26. februārī Valdgales pagasta Jaunmuižā (Veckalējos) (avotos arī, ka Talsu pilsētā un Laidzes pagastā), Kārļa Eihvalda un Ievas, dz. Freimane, ģimenē sevi pasaulei pieteica pāra pirmais bērns Ernests. Eihvaldu ģimene pārcēlās uz dzīvi Talsos. Tur pasaulē nāca māsa Elizabete un jaunākais ģimenes loceklis – brālis Žanis Alberts. Skolas gaitas Ernests uzsāka pilsētā, bet, sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene izjuka. 1915. gadā Ernests ar tēvu devās bēgļu gaitās, bet mamma ar mazo Žani un Elizabeti pārcēlās uz dzīvi Nariņciemā. Tur tolaik dzīvoja viņas brāļi Jānis un Kristaps. Ernests kaut kā aizkūlās līdz Maskavai un turpināja izglītību tur, bet nākamajā – 1916. gadā, ticamāk, ar tēva atbalstu iestājās Latviešu strēlnieku rindās kā brīvprātīgais.

Vēsturē zināmi vairāki fakti, ka jaunekļi, nesasnieguši pilngadību, devušies aizstāvēt dzimteni. Šobrīd zināms, ka arī tēvs Kārlis Eihvalds karojis Latviešu strēlnieku Pirmā Daugavgrīvas strēlnieku pulka rindās. Vācijas karaspēkam ieņemot Rīgu, pulks atkāpjas uz Krieviju. 1917. gadā Ernestu demobilizē. Viņš nokļūst Sibīrijā, kur 1918. gadā Omskā iestājas Sarkanajā gvardē. Martā sarkangvardus nosūtīja uz Kuzbasu, Ekibastuzu apsargāt ogļraktuves. Jūlijā vienība atgriežas Omskā, kur notiek kauja ar baltgvardiem. Pēc ievainojuma kājā Ernestu saņem gūstā. Mēnesi viņš pavada, ieslodzīts nometnē. Veiksmīgi izbēdzis no gūsta, kareivis dodas uz Irkutsku, kur 1919. gada janvārī iestājas Imantas strēlnieku pulkā, ko tolaik komandē pulkvedis Jānis Kurelis. Ernests ir viens no pirmā strēlnieku simta.

Pulku pārved uz Vladivostoku kārtības uzturēšanai. 1920. gada februārī pēc Tālo Austrumu republikas izveides Ernests ir starp tiem 200 strēlniekiem, kuri paliek Tālajos Austrumos un ieskatīti jaunizveidotajā Vladivostokas Komandanta rotā. 1920. gada 4. aprīlī uz Maskavu nosūtīts baltgvardiem atņemts ešelons ar zelta kravu. Šobrīd tas vēsturē iegājis ar nosaukumu “Kolčaka zelta vilciens”. Ernests bija viens no vilciena apsargiem. Kā raksta viņš pats: “Naktī no 4. uz 5. aprīli japāņu karaspēka daļas uz mūsu ešelonu atklāja apšaudi, kaujā tiku kontuzēts, un atkāpāmies kalnos”. Tur vienība līdz pat rudenim izvērš partizānu darbību. Ernests atgriežas Vladivostokā un dien Tautas divizionā. 1922. gada 15. novembrī Tālo Austrumu republiku piespiedu kārtā pievieno Krievijai. Ernests zaudē dienesta vietu. Seko darbs Vladivostokas ostā par dokeri. Laulībā ar Olgu Mārtiņa meitu Sidrabiņu 1923. gada 23. decembrī dzimst dēls Imants.

1924. gadā jaunā ģimene nolemj doties mājup uz tēvzemi. Šķērsojot visu Eirāzijas kontinentu, 10000 kilometru garajā ceļā viņi pavada pāris mēnešus, Latvijā atgriežas 1924. gada 25. oktobrī. Ernests ar ģimeni paliek Rīgā. Lai uzturētu ģimeni, sākotnēji veic gadījumu darbus, bet no 1926. gada 16. septembra atrod darbu finiera fabrikā “Daugava”. 1930. gada 8. maijā viņš atrod darbu Latvijas Dzelzceļa pasta kantorī, sākot pildīt dzelzceļa pasta darbinieka pienākumus. 1932. gadā Ernests Eihvalds iestājas Aizsargu organizācijā. Ģimene apmetas Rīgā, Baldones ielā 4–7. Dzīvesbiedre Olga strādā Rīgas centrāltirgū par slaucītāju. Svešumā dzimušais dēls Imants ir vienīgais bērns ģimenē. Puisim dota laba izglītība, arī studijas Mākslas akadēmijā.

1940. gada 17. jūnijā, ienākot Rīgā PSRS tankiem, Ernests ir starp tiem aizsargiem, kuri galvaspilsētā uzturēja kārtību. Ernests savu ieroci jaunās varas pārstāvjiem nenodod. Viņam izdodas izvairīties no represijām. Sākoties Otrajam pasaules karam Latvijas teritorijā, 1941. gada jūlija sākumā ar kolēģi vāc padomju transparentus, arī vadoņu ģīmetnes un dedzina sārtā, apsargā arī steigā pamesto Iekšlietu Tautas komisariāta ēku Merķeļa ielā 7. Ar kolēģi Bergu viņi lasa uz ielas steigā pamestos, neiznīcinātos čekas dokumentus. Šie dokumenti nodoti vācu izmeklētājiem, un pasaulē uzzina arī par plānotajām čekas darbībām Latvijā.

Otrā pasaules kara laikā dēlu Imantu iesauc Latviešu leģionā. Kara nogalē Imants pazūd. (Ziņu nebija līdz 2018. gada 2. janvārim. Imantu  iesauca Latviešu leģiona rindās 1943. gada 2. novembrī. Ieskaitīja 15 divīzijas 33 grenadieru (4 latviešu) pulkā. Kauju laikā, 1944. gada 28. martā pie Ostrovas Krievijā, viņš pazuda. Šobrīd zināms vien tas, ka pēc artilērijas apšaudes 26. marta vakarā, Sarkanās Armijas izlūku vienība saņēmusi gūstā 4 leģionārus. 27. marta rītā 3 no viņiem nošauti Veļikajas upes austrumu krastā. Šobrīd Imanta vārds iekalts Lestenes memoriālā.)

1944. gada 12. oktobrī, tuvojoties Sarkanajai Armijai, Pasta vagonus ar darbiniekiem nosūtīja uz Ventspili. Ernests pārcēlās uz dzīvi pie mātes, Nariņciema “Papardēs”. 1945. gada 31. augustā viņš atgriezās savā dzīves vietā Rīgā un turpināja iesākto darbu Dzelzceļa pastā, nezaudējot cerības atrast vienīgo dēlu. Šos vecāku pūliņus padomju vara neatbalstīja un sabotēja.

Ernests bija liels humora cienītājs, mīlēja stāstīt anekdotes. Arī pretvalstiskas. Blakus vienmēr atradās dzirdīgas ausis, kas mīlēja paziņot “iestādēm”. Šiem ziņojumiem 1947. gada 1. septembrī sekoja arests. Pēc vairāku mēnešu mokošām pratināšanām, čekā izveidota pastnieku sazvērestības prāva. Apsūdzība baisa. Kolčakietis, baltgvards, aizsargs. Piedalījies demonstrāciju, kas sveica Latvijā ienākošo Sarkano armiju, izgaiņāšanā. Piedalījies Iekšlietu Tautas komisariāta ēkas sagraušanā. Vāciešu atbalstītājs. Veicis pretpadomju aģitācijas. u. t. t. Uz izmeklētāja jautājumiem vai tiesa, ka Ernests atklāti paudis, ka Latvija reiz būs brīva, ka Latviju nākotnē sagaida represijas no padomju puses, ka uzdrošinājies teikt, ka PSRS reiz sabruks, ka Nariņciemā aicinājis zemniekus sabotēt uzliktās normas, izsmējis vēlēšanas Padomju Savienībā, darbabiedriem pierādījis ka Latvija nav Padomju impērijas sastāvdaļa, bet okupēta valsts. Uz izmeklētāja jautājumiem Ernests labā krievu valodā bez tulka palīdzības atbildējis, ka uzskata sevi par nacionālistu. Savu vainu teiktajā viņš nenoliedza. Šobrīd zinām, kādām metodēm atzīšanās panākta. Lietuvas PSR Kara tribunāls slēgtā sēdē Rīgā 1948. gada 28. janvārī pasludināja spriedumu. Ernestam par “valsts apvērsuma mēģinājumu”, piespriests tobrīd maksimālais sods – 25 gadi! Ar mantas konfiskāciju. (Nāvessodu atcēla 1947. gada martā.) Viņu nosūtīja uz vergu nometni Angarlags Sibīrijas ziemeļos – tālu aiz polārā loka, Taimiras pussalā Noriļskā. Olgai piedāvāja šķirt laulību, pretējā gadījumā arī izsūtīs. Dzīvesbiedre ar māti slēpās Nariņciemā. Kādu laiku dzīvoja vīrabrāļa ģimenē. Atgriežoties Rīgā, 1949. gada 25. martā arī viņiem sekoja izsūtījums. Uz pašu attālāko PSRS nostūri aiz Baikāla ezera, blakus Ķīnas republikai. 1955. gadā Ernesta veselība sabeigta, soda veids kā invalīdam nomainīts uz specnometinājumu Irkutskas apgabala Čunas rajonā. 1956. gada 2. jūlijā viņu atbrīvoja, lai dodas pie dzīvesbiedres uz Amūras apgabala Seriševas rajonu. Tur 4 gadus nostrādāja vietējā kolhozā.

1960. gada 1. maijā atgriežoties Latvijā, dzīve Rīgā liegta. Apmesties drīkst tikai 101 kilometru ārpus tās. Ģimene dzīvoja pie jaunākā brāļa Žaņa Nariņciema “Papardēs”. Vēlāk pārcēlās uz dzīvi kaimiņpagasta “Odriņos”. Sākotnēji darbs blakus esošajā govju kūtī. Tad degvielas uzpildes stacijā, patērētāju biedrības tukšās taras iepirkšanas punktā. Līdz sava mūža nogalei ģimene dzīvoja patērētāju biedrības ēkā Vandzenes centrā. Ernests nomira 1975. gada 8. decembrī Talsu slimnīcā. Apbedīts Vandzenē, Odriņu kapos.

Olga un Ernests reabilitēti tikai 1991. gadā..

P.S. Laiku pa laikam avotos parādās Kolčaka zelta vilciens. Pat kaimiņzemes prezidents ar batiskafu manīts Baikāla ezera dzīlēs meklējot to. Patreiz ziņu par šo zelta kravu nav. Un ticamāk tā tolaik nonākusi Japānas rokās.

Paldies Antrai Grūbei, Dacei Alsbergai, Zigurdam Kalmanim.