Antonija Rozīte

Rakstnieka Pāvila Rozīša pirmā sieva.

Dzimusi Liepājā.

Laulībā ar P. Rozīti dzimuši 2 bērni - dēls Viestarts (1917.) un meita Dzidra Jordisa (1922.).

Antonijai  

Sirds vēl jūt to gaišo mirkli,

Kad mums zuda zemes krasts,

Roka pazaudēja irkli.

Straumē viss bij neizprasts.

 Nezināma tu kā jūra

Mani rāvi sevim līdz.

Mastā planda zīda bura

Un es biju pats kā zīds.

 Sniedz man atkal savu roku

Kā tu toreiz spēji sniegt,

Diezgan mūsu sirdim moku.

Kas spēj laimi viņām liegt!  

 P.Rozītis  

Elija Kliene. 

Karogs, Nr.1 (01.01.1979)

Rakstot autobiogrāfijas skices, man nākas atcerēties divdesmito un trīsdesmito gadu rakstniekus.

Tā, piemēram, 1926. gadā latviešu rakstnieku saime pārdzīvoja smagu  traģēdiju.

Rakstnieka Pāvila Rozīša sieva pameta savu vīru un aizgāja pie profesora  Švābes. Šķiet, šādi gadījumi nemaz nav tik reti. Taču šim notikumam bija traģiskas  sekas.

Antonija Rozīte pēc pāris nedēļām pārnāca atpakaļ pie Pāvila un lūdza, lai viņai piedod šo «kļūdu». Rakstnieks bija ar mieru, bet ar vienu noteikumu, lai viņa uz dažām nedēļām, kamēr norims saviļņojums Rīgas rakstnieku aprindas, aizbrauc pie saviem vecākiem uz Liepāju; tikai Švābi viņa nedrīkst vairs satikt.

Tomēr, ak likteņa ironija!

Kādā diena Rozīti pēkšņi pārņem neatvairāma vēlēšanās aizbraukt uz Liepāju. To viņš arī izdara, bet pie Antonijas atrod Švābi. Viegli iedomāties, ka sarunas nebija draudzīgas. Tad  Antonija uzģērbj mēteli, saka, lai vīri izskaidrojoties vieni paši. Viņai nav elpas un tāpēc izies ārā atsvaidzināties.

Taču viņas ceļš bija traģisks. Viņa aizgāja līdz molam un metās jūrā. 

Rozitis sievu ļoti mīlēja, un viņa draugi un paziņas baiļojās par viņa dzīvību. Taču rakstnieks ar savu skarbo un tomēr dziļi jutīgo sirdi sevi pievarēja un nolēma ziedot savu dzīvi saviem bērniem.

Tagad, rakstot šīs piezīmes, atmiņā iznirst Rozīša seja: skarba, ļoti izteiksmīgām acim un vienmēr vieglu smīnu ap lūpām. Pēc traģēdijas šis smaids bija nozudis, bet skarbā līnija padziļinājusies.