Alma Rozīte

Alma Rozīte (dzimusi Frišmane) bija rakstnieka Pāvila Rozīša otrā sieva. Beigusi Rīgas pilsētas 3. ģimnāziju un Bulduru dārzkopības skolu, studējusi LU lauksaimniecības fakultātē.

Laulība noslēgta 1928. gadā. 

  Rīgas apgabaltiesas 3. civīlnodaļa, uz Latvijas civ. lik. kop. 36. p.  piezīmes' pamata, paziņo vispārībai, ka Pāvils Pētera d.  Rozīts un Alma Viļa m. Frišmanis, noslēguši pirmslaulības  līgumu pie Rīgas notāra J. Krūklanda 1928. g. reģ. Ns 108 14746  ar kuru viņi, attiecībā uz viņu noslēgto pirmslaulību, ir atcēluši vietējo civ. lik. 79. un turpm. p. p. paredzēto laulāto mantas kopību.

  Rīgā, 1928. g. 17. jūlijā.

L. Nr. 4845. ' 9380b

Priekšsēd. V. Klots.

Sekretārs A. Kalve.

  Valdības Vēstnesis, Nr.160 (20.07.1928)  

 

  Šajā laulībā dzimusi meita Ieviņa.

 leviņa Rozīte (1935 —1972). beigusi Maskavas Valsts universitātes žurnālistikas fakultāti, žurnāliste Rīgā. 

Alma Frišmane bija ūziņniece, "Meķu" saimnieces Otīlijas Frišmanes meita.  Pēc kara strādājusi par mājkalpotāju.

 

Dēla Viestarta Rozīša atmiņas - 

Tēvu atceroties 1979.12.01 Karogs

Kopš trīsdesmito gadu sākuma mēs kopā ar tēvu palaikam ciemojāmies Jelgavas apriņķa (rajona) Ūziņu «Meķos», kur tai laikā dzīvoja un saimniekoja Almas māte — omulīgā un vēlīgā Otīlija Frišmane ar savu jaunāko meitu — labsirdīgo gaišmati Aiju (tagad — Valdovska).

«Meķos» ieradāmies gan braukšus ar zirgu, gan arī kājām no septiņu kilometru attālās Briežu  stacijas.

«Meķi» bija senas, Zemgalei raksturīgas lauku mājas ar pamatīgi būvētām  ēkām un plašu dārzu, kur auga gan ābeles un plūmes, gan zemie leišu ķirsīši un  daudzie ērkšķogu krūmi, kā arī lieli un  kupli ozoli un oši.

Ap mājām pletās plaši  un līdzeni lauki (tēvs rakstīja, ka kilometriem tālu varot redzēt peli pa grāvmali skrejam). «Meķu» dārzā augušās ķiršu atvasītes tēvs pārstādīja savā dārzā.

Mežaparka liesajā smiltī tās, kā par brīnumu,  auga labi. 

Ciemojoties «Meķos», nācās iepazīties arī  ar apkārtējiem ļaudīm un notikumiem tuvākā un tālākā apkārtnē.

 Šai vidē tēvs rada ierosmi savai mūža  pēdējo gadu jaunradei.

Dažkārt viņš  rakstīšanai izmantoja «Meķu» dārza klusumu.

 

Par to tēvs runā dzejolī «Vēstule  Aijai» -

 Ir projām vasara un viņas saldais prieks.

 Kad Meķu ābelēs bij slēpies dziesminieks 

Un dārza nomalē zem ozola un oša

 Tam roka vingra bij un galvā doma  droša, 

To stāstu uzrakstot, kur mežs jau mājā  nāk. 

***

1936. gada vasarā «Meķos» tika nosvinētas leviņas kristības, kurās ieradās arī  tēva labākie draugi — rakstnieki Ādolfs  Erss un Valdis Grēviņš. 

***

     Pēdējais mana tēva rakstītais darbs ir romāns «Zemes prieks», ko sāka drukāt 1936. gada beigās, visvairāk lasītajā pēcpusdienas laikrakstā «Jaunākās Ziņas».

     Katru darbdienas rītu tēvs cēlās piecos vai pat agrāk, lai uzrakstītu kādas divas, trīs lapas tās pašas dienas avīzei. Ap septiņiem, pusastoņiem vajadzīgās lappuses bija u rakstītas. Es, braucot uz lekcijām, tās aizvedu uz avīzes redakciju. Tramvajā es uzrakstīto izlasīju. Tā biju pirmais šī romāna lasītājs. Ja kādreiz tēvs rīta darbu bija veicis ātrāk un man līdz lekciju sākumam atlika laiks, uzrakstīto lasījām kopā ar autoru.

       Dzīves pēdējos gados stāstus un noveles tēvs parasti sacerēja, diktējot Almai. Viņa dzirdēto pierakstīja uz rakstāmmašīnas. Gandrīz vienmēr darbs bija gatavs vienā rakstīšanas reizē. Dzejoļus tēvs rakstīja, vietām pārlabojot uzrakstīto. Pārējos rakstus gandrīz vienmēr iznāca kā steigā atdot iespiešanai, bez iespējas ko labot vai grozīt. Rakstīšanas laikā mūsu mājā vajadzēja būt absolūtam klusumam. To mēs visi arī stingri ievērojām. Un, lai vēlamais klusums būtu, tēvs negribēja mājā radioaparāta.  

 ***

       Stāstā «Jaunkundze ar teļu» aprakstīti  Aijas piedzīvojumi, vedot telīti Vaboli no  Rīgas uz «Meķiem». Ilgi vēl pēc šī brauciena tēvs zobojās un saukāja Vaboli par  Aijas pūra govi.

        lerosme stāstam «Viešņas», kur tēvs izsmej pilsētnieku lielo kāri uz lauku labumiem, radās pēc atgriešanās Rīgā, jo arī  mūsu ceļa somās allaž varēja atrast gan  «Meķu» pīles un ievārījumus, gan bumbierus cukursīrupā.     

       Reiz, braucot uz «Meķiem», līdzi bija  ciema kukulis — pīti ādas groži un pātaga,  kas tika pasniegti sievasmātei reizē ar diviem dzejoļiem - «Grožs» un «Pātaga».

 

Dzejolī «Pātaga» tēvs mazliet izzobo pats  sevi — 

Vai pasaulē kāds zina 

Vēl otru tādu znotu, 

Kas sievas mātei dotu 

Pats pātagu kā rotu? 

Znots ir kā briedis mežā, 

Brist tērci mīl, ēst pļavā, 

Krit bieži sliktā slavā, 

Jo nestāv daļā savā.

 

       Citā reizē par ciema kukuli tika aizvesta  maza, glīti krāsota un nolakota sviesta kuļamā muciņa. Pēc tam radās stāsts «Muciņa». 

       1935. gada pavasarī Vilcē notika rakstnieku vakars, kur tēvs lasīja savus dzejoļus. Uz sarīkojumu viņš brauca no «Meķiem» sievasmātes un sievas māsas pavadībā.

Atceroties šo rakstnieku vakaru, uzrakstīti dzejoļi «Vilces rozes» un «Pavasarī».  

***

    Romāna «Zemes prieks» darbība notiek «Meķu» tuvā apkārtnē — Ūziņos.

Autors «Zemes prieku» iesāk ar vārdiem: «Lielce|š no Jelgavas uz Vilci iet gar Ūziņiem...», un, tā kā plašākai apkārtnei bija zināms, ka «Meķos» reizēm viesojās pats rakstnieks, tad vietējie iedzīvotāji ar interesi lasīja romānu un centās atrast galveno varoņu prototipus. Jau drīz šķita skaidrs, ka romāna galvenā varone Līču Ilze ir tā pati «Meķu» Aija. Kā romāna «Līčos», tā arī Ūziņu «Meķos» saimniekoja mātes ar meitām.

Vēl tikai atlika izpētīt, kurš no ūziņniekiem būtu domāts Cīru|u Ansis.

      Lai šīm valodām darītu galu un parādītu, ka «Līču» Ilze ir izdomāta persona, romānā parādās nodaļa par balli Ūziņos.

      Tur nu ierodas reizē ar izdomātajiem romāna varoņiem vesela rinda Ūziņu apkārtnes ie- dzīvotāju: «Meķu» jaunkundze Aija ar vasarniecēm — manu māsu Dzidru un māsīcu Ritu (Krastiņu), radiniece — «Ģeriņu» saimniece — atbraukusi ar slinko zirgu Buci, un «Smedēnu» saimnieks divjūgā, abi no Platones.

 Trauslā ģimnāziste Zenta ieradusies no «Meķu» kaimiņu mājām — «Šulciem».

       Arī abi pieminētie skolotāji — Gods no Vilces un Butāns no Ūziņu skolas — ir visai apkārtnei labi pazīstamas personas.

        Līču Ilzes krusttēvam Akotam autors liek dzīvot Vidus ielā 3 — 3. tātad Dzidras krusttēva Valda Grēviņa dzīvokli.

        Apsaldējušos Juri romānā ārstē Vilces ārsts Jēkabs Nagliņš. Studiju laikā Nagliņš dzīvoja kopā ar tēva brālēnu Mārtiņu Cielēnu, bija iepazinies ar manu tēvu un iepaticies viņam. Varbūt tāpēc, ka Nagliņš vidzemnieks?

        Par vidzemniekiem tēvs, vidzemnieks būdams, šeit raksta ar labestību. «Zemes priekā» ārsts Nagliņš tiek raksturots vārdiem «.. .vienmēr omulīgs un valodīgs. Teica, ka viņš esot vidzemnieks un tādēļ visādu niķu pilns.»   Romānu «Zemes prieks» tēvam neiznāca pabeigt.

1937. gada 19. februāra rītā radās kārtējais turpinājums avīzei.

       Mājās palika uzrakstīti tikai pāris vārdu, lai nākamajā rītā atkal varētu turpināt rakstīšanu. Šoreiz tie bija par tēva mīļāko romāna varoni — Teni. Tie palika arī pēdējie vārdi, ko tēvs uzrakstījis — «Otrā dienā jau viss Bigauņciems zināja, ka Liedagu Tenis pārradies.»

20. februāra rītā vairs romāna turpinājuma nebija.

***