Ādolfs Spēlmanis

Meierovica komercskolas 1938.gada absolvents.

Aizsaules ceļos aizgājis Ādolfs Spēlmanis, sirsnīgais cilvēks, mīļais draugs un dedzīgais sportists. Pēc dažu ciemiņu aiziešanas ir tā, ka ar viņiem zūd visa labā noskaņa. Liekas, ka radies kāds neaizstājams tukšums. Tā ir ar Ādolfu Spēlmani. Viņš nava vairs mūsu vidū, bet mēs visi, viņa tuvinieki, draugi un sporta cilvēki vēl ilgi nevarēsim aptvert un saprast šo zaudējumu. Mēs nevaram saprast bargo likteni, ka tas laupa mums taisni pašus labākos un mīļākos cilvēkus.
Tas bija tik sen atpakaļ, kad Spēlmanis sāka savas sporta gaitas. Reiz stāstīja, pie Tukuma II stacijas vairāki puiši nodibinājuši paši savu «sporta biedrību» un cītīgi trenējoties. Pats par sevi tas nebija nekas jauns. Arī citiem zēniem bija sava «biedrība»; tādas bija daudz, jo tas bija laiks, kad mūsu sports piedzīvoja savus ziedu laikus, un Dāliņa un Dimzas vārds bija katra īsta zēna mutē. To, ka viens no zēniem metot disku arvien pār 30 m, varēja uzskatīt par lielību, bet kad šo zēnu — Ādolfu Spēlmani — iepazina, bija skaidrs, ka tā ir taisnība un ka te veidojas nākošais meistars. Braša auguma un spēcīgs, viņš treniņiem piegāja ar lielu nopietnību.
Gadu plūdumā nebija Tukuma apriņķī sacīkstes, kur Spēlmanis nepiedalītos. Pirmais lielais panākums bija uzvara diskā LSCO sacīkstēs Rīgā. Sekoja apriņķa meistarnosaukums un rekords. IIgus gadus Spēlmanis bija apriņķa reprezentējošā komandā un izcīnīja Tukumam daudz vērtīgu punktu.
Tad pēkšņi Spēlmani vajadzēja ievietot sanatorijā. Ļaunā slimība bija piezagusies nevienam nemanot. Spēlmaņa veselības stāvoklis bija smags, bet arī pēc izveseļošanās viņš, reiz iededzies sporta mīlā, nespēja cīņu laukumu atstāt. Nelīdzēja draugu lūgumi; Spēlmanis cīnījās ne tikai vieglatlētikā, bet arī volejbolā, basketbolā un pat futbolā. Visur viņš bija klāt, kur kaut kas bija jādara sporta labā. Ja bija sacīkstēm jāsagatavo laukums, Spēlmanis to darīja ar prieku, kaut arī rīt jāpiedalās sacīkstēs. Un tad nāca jau zināmais un nenovēršamais.
Kāds dzejnieks teicis, ka tas, kas iededzies kādas idejas ugunīs, neprasa, vai viņš bojā ies. Tā bija ar aizgājušo. Viņš viss dega un sadega sportam. Mīļais Ādolf Spēlmani! Mēs, palikušie, vēlam Tev saldu dusu. Kaut miris, Tu dzīvosi mūsu atmiņās.

Avots: Tēvija, 23.03.1944

           Tukuma ziņas, 23.03.1944