Jānis Sukurs

LKOK nr.3/437

Sukurs, Jānis Edgars

Kapitāns 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā.

* 1885. g. 5. oktobrī Mūrmuižas pagastā.

+ 1929. g. 2. augustā Brenguļu pagastā.

[Apbedīts Valmieras Jaunajos kapos.]

Apbalvots par kauju 1916. g. 23. decembrī Mangaļu placdarmā.

1919. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.

SUKURS JĀNIS EDGARS Rūdolfa dēls

Bij. 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka kapitāns.

Ordenis piešķirts 1920. gadā

Dzimis 1885. g. 5. okt. Mūrmuižas pag. Ragaiņu mājās. Izglītojies reālskolā Pleskavā. Lauksaimnieks. 

Krievu armijā dienējis 1906-1908. g. 110. Kārnas kājnieku pulkā Kauņā. Pēc tam atkal nodarbojies ar zemkopību. 

1914. g. mobilizēts atkārtoti, dienējis 169. Novorževas kājnieku pulkā un piedalījies kaujās pret vāciešiem Austrumprūsijā. 1915. g. beidzis Pēterhofas praporščiku skolu. 1915. g. aug. iestājies latviešu strēlnieku formējumos. Iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona, vēlākā pulka ložmetēju komandas priekšnieku. Piedalījies pirmajās strēlnieku kaujās pie Slokas un Ķemeriem, vēlāk uz Bauskas šosejas, pie Frančiem, Plakaniem un Nāves salā. 1916. g. dec. cīn??jies Mangaļu un Skangaļu raj., 1917. g. janv. pie Ložmetējkalna, aug. pie Šmīziņa kroga. apbalvots ar Annas II, III, IV šķiras, Staņislava II, III šķiras ordeņiem. paaugstināts par kapitānu no 1917. g. 22. aug.

1916. g. 23. dec. kaujā pie Mangaļiem Sukurs pēc savas ierosmes uzstādīja uz vācu pirmās līnijas traversa 2 ložmetējus, veselu dienu noturējās pret vāciešu uzbrukumiem mūsu labajam spārnam, kas bija sevišķi liels atbalsts pēc tam, kad 9. Sibīrijas pulka bataljons bija kritis gūstā; naktī atkāpjoties zem stipras ienaidnieka uguns, prata izvest savus ložmetējus. Kad strēlnieku vidū izcēlās panika, ar savu apķērību un enerģisko rīcību iedvesa paļāvību, uzstādīja 2 ložmetējus uz ierakumu vaļņa un novērsa frontes pārraušanu. 

Pēc lielinieku apvērsuma vairākkārt apcietināts kā kontrrevolucionārs, beidzot norīkots par vienkāršu ložmetējnieku un tikai 1918. g. febr. atvaļināts slimības dēļ, apmeties uz dzīvi Vecbrenguļu pag.

Tuvojoties lieliniekiem, pārcēlies uz Kurzemi un 1919. g. 20. martā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā kā ložmetēju rotas komandieris. Vēlāk nozīmēts par Liepājā formējamo spēku priekšnieku. Pēc atgriešanās Rīgā militarizētā policijas bataljona komandieris. 

Sākoties Bermonta iebrukumam, kopā ar bataljonu iedalīts 8. Daugavpils kājnieku pulkā un iecelts par pulka komandiera palīgu. Piedalījies kaujās pie Daugavas tiltiem, Bolderājā, Torņakalnā un pie Jelgavas. paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. No 1919. g. nov. līdz 1920. g. sākumam dienējis 10. Aizputes kājnieku pulkā par bataljona komandieri. 

Atvaļināts 1920. g. 3. okt., saimniekojis savās mājās, rosīgs sabiedriskais darbinieks. Rotas komandieris 7. Valkas aizsargu pulkā un 8. Valmieras aizsargu pulka 1. bataljona komandieris, mūža pēdējos gados pēc paša vēlēšanās vienkāršs aizsargs. Miris 1929. g. 2. aug. Apbedīts Valmieras Jaunajos kapos.