Vigeo Saule

Mākslinieks Vigeo Saule mūžībā

ELEONORA ŠTURMA

No Latvijas atceļojusi sēru vēsts: 10. aprīlī Skrīveros Vid­zemē no šīs zemes šķīries glez­notājs, grafiķis, mākslas pedagogs, agrākais ņujorkietis Vigeo Saule. Viņu gaišā piemiņā pa­­turēs viņa draugi un kollēgas Amerikas Latviešu mākslinieku apvienībā, jo viņš bija ne tik vien šīs organizācijas biedrs – arī vairs nedzīvodams Amerikā –, bet bija arī neatsverams darba darītājs, kad pirms 32 gadiem šo organizāciju dibinājām.

Jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem Vigeo Saules darbīgā mūža ieguldījums ir dāsni ba­­gātinājis latviešu kultūras dzīvi svešatnē ne tik vien ar aktīvo līdzdalību mūsu lielajās māk­slas izstādēs, bet arī ar ziedo­tajām pūlēm latviešu māksli­nieku organizēšanas darbā. Kad plaši pazīstamais dievnamu daiļotājs, vitrāžas mākslinieks Leonards Linauts (1914-1998) un toreizējais PBLA Kultūras fonda Mākslas nozares vadītājs gleznotājs Laimons Eglītis (1929-2007), citu prominentu mākslinieku atbalstīti, lika pa­­matus ilgi lolotajai Amerikas Latviešu mākslinieku apvienī­bai, Vigeo Saule uzņēmās ALMA pagaidu valdes priekš­sēža pienākumus, lai paveiktu pa visu kontinentu izkaisīto mākslinieku apzināšanu un ar pasta starpniecību īstenotu pa­­stāvīgas valdes ievēlēšanu. Tas bija grūts un sarežģīts uzdevums, ko kopā ar tikpat entu­­ziastisku pagaidu valdes sek­retāri Veltu Rozīti (arī jau Aizsaules dārzos!) Vigeo Saule paveica 1982. gadā.

Ar gleznotāja Ģirta Puriņa (1937-2004) – Pitsburgas uni­versitātes Mākslas nodaļas va­­dītāja – ievēlēšanu (kopā ar tikpat degsmīgiem valdes locek­ļiem) bijām ieguvuši ALMA priekšsēdi, kas savos 12 darbības gados, Vigeo Saules un citu māk­slinieku atbalstīts, izveidoja organizāciju, kura mūs pulcina vēl šodien.

Vigeo Saule dzimis 1932. gadā Rīgā ārsta ģimenē, 1944. gadā ar Otrā pasaules kaŗa bēgļu vilni nonāk Vācijā, bet 1948. gadā kopā ar ģimeni emigrē uz Venecuēlu, kur Karakasā sāk studijas Mākslas akadēmijā. 1952. gadā pārceļas uz Valen­siju un turpina studijas turienes mākslas skolā. Viņš piedalās Venecuēlas izstādēs, saņemot vairākas godalgas. 1958. gadā Saule pārceļas uz Savienotajām Valstīm un iestājas Ņujorkas pilsētas kolledžā, kur 1967. gadā iegūst maģistra gradu. Jau stu­­diju laikā aicināts par mākslas pedagogu Ņujorkas Barucha kolledžā, kur mākslas profesora kapacitātē strādāja līdz aizie­ša­nai pensijā, piecus gadus kal­pojot par Mākslas nodaļas vadītāju. Vigeo Saule piedalījies internacionālās izstādēs kā abos Amerikas kontinentos, tā Ei­­ropā, līdztekus rīkojot rēgulā­ras solo izstādes Ņujorkā, Ve­­necuēlā, arī Vācijā. Viņš saņēmis vairākus apbalvojumus, arī PBLA Kultūras fonda atzinību 1981. gadā.

Vigeo Saules stils sakņojas ekspresionismā, bet ar viegli pamanāmām personiskām iezīmēm, kuras raksturo brīvi ieklātu krāslaukumu saspēle un strauji „iesviestas” ekonomiskas līnijas izteiksmīgums. Šķietami rotaļīgā līnija ir ne tik vien saik­ne ar reālitāti, bet arī māk­sli­nieka radošās domas nesēja.

Kaut arī Saule gleznoja eļļas tehnikā, tomēr akvarelis un iespiedmākslas gleznieciskā mo­­notipija bija viņa iemīļotākie izteiksmes līdzekļi. Viņa teh­niskā varēšana bija izkopta un ļāva brīvi rīkoties.

Māksliniekam tuvas temas ir cilvēku sejas, putnu un dzīv­nieku pasaule un pamestas, tuk­šas ainavas. Par savu iemī­ļoto tematiku Saule savlaik ir teicis, ka ar „tukšajām” ainavām viņš ir vēlējies izteikt protestu cilvēku bezatbildīgajai, posto­šajai rīcībai pret dabu, bet viņa dzīvnieku un putnu iztēlojumus rosinājušas mākslinieka raizes par šo skaisto radību apdrau­dētību. Mākslas darba aplūko­tāju tomēr neatstāj doma, ka mākslinieks tikpat lielā mērā ir noraizējies par cilvēku pašcen­trētības postošo ietekmi sabied­rībā un sadzīvē. Vigeo Saules raksturā iemājotā gaišā, labsir­dīgā humora izloloti, šie putnu un dzīvnieku portretējumi ie­­gūst cilvēcīgas īpašības, un šķie­tas, ka tiekamies ar dzīvē un vēstures lappusēs iepazītām „personībām”, kuras raksturo vai nu patmīlība, valdītkāre, uzpūtība, nicināšana vai arī „pāviska” dižošanās ar savu pārākumu un skaistumu. Bet mākslinieks portretējis cilvēkus arī tiešamībā, vienmēr sejām pieškiŗot īpašu raksturojumu, to ietverot nedaudzās izteik­smīgās līnijās. Vigeo Saules ainava tik tālu novienkāršota, ka tuvojas jau abstrakcijai. Vis­izteiksmīgāk viņš to tvēris ak­­vareļos, kuŗos krāsa ir dzīvi lāsmojoša, bet pats gleznojums veikts strauji, bez vilcināšanās un pauž enerģijas koncen­trāciju.

Mākslinieks bija arī neap­stādināms pasaules apceļotājs. Izmantojot pedagoga darbā brīvās vasaras, viņš kopā ar savu vācu cilmes dzīvesbiedri foto­mākslinieci Urzulu bija apce­ļojis daudzas kultūrvēsturiski ievērojamas vietas kā Eiropā, tā abos Amerikas kontinentos, īpašu saviļņojumu pārdzīvojot mistiskās, augsti attīstītās inku kultūras (1438-1527) klātienē Maču Pikču (Machu Picchu) terrasēs un izbūvēs varenajos Andu kalnos Peru.

Pēc Urzulas pēkšņās nāves tikko neatkarību atguvušās dzim­tenes apciemojumi māksli­nie­kam kļuva būtiski. Latvijā viņš iepazinās ar sociālās aprūpes darbinieci Mārīti Pavlovsku, 2001. gadā salaulājās, bet 2007. gadā pilnīgi pārcēlās uz dzīvi Latvijā Skrīveros. Tur, ļaujot vaļu savai radošajai izdomai, zaļumu apskautu savrupmāju viņš pārvērta par gleznieciski izdaiļotu mājokli, bet plašo dārzu – skulptūrām, māksli­nieciski kaldinātiem tiltiņiem, zālājiem un košumkrūmiem greznotu parku. Vigeo un Mārītes iekoptajā „paradīzē” 2012. gada vasarā pēdējo reizi tikos ar mākslinieku. Kaut arī viņa veselība nebija vairs spoža, un mākslinieka darbarīkus arī tikai paretam viņš bija cilājis, no viņa plūda tā pati laipnā izlīdzinātība un miers kā agrāk – nepārprotami personiskās dzīves un pašveidotās apkārtnes skaistuma harmonija viņu stip­rināja. Tagad darbarīki uz mūžu nolikti pie malas, un pats māk­slinieks atdusas Skrīveŗu Saules kapos, bet viņa atstātais mantojums ir vērtīgs pienesums lat­viešu mākslas savdabnieku pūram.