Vitālijs Sarkans

Miris pasaulē pazīstamais karikatūrists Vitālijs Sarkans

2014. gada 17. maijā 88 gadu vecumā mūžībā aizgājis ģeniālais latviešu karikatūrists Vitālijs Sar­kans, starp draugiem pazīstams kā Vicis, dzimis 1925. gada 23.de­­­cembrī. Uzaudzis Krustpilī, viņš mūža lielāko daļu pavadīja Lon­donā.

Nav daudz latviešu, kas ieguvuši lielāku pazīstamību pasaules acīs nekā Latvijā, bet karikatūrists Vi­­­tālijs bija viens no tiem. Ar seg­vārdu Sax viņš parādījās Anglijas visvairāk lasītajās avīzēs un žur­nālos, tādos kā Daily Mirror, Tit­­bits un Weekend, kā arī citos in­ter­nacionālos izdevumos (piemē­ram, La Settimana Enigmistica Ita­lijā). Viņš atzīts par vienu no vis­labākiem sava žanra mākslin­ie­kiem. Viņa žanru angliski sauca par gag cartoon – proti, karikatūra, kas parasti sastāv no viena zīmē­juma ar īsu tekstu un ir domāta smieklu izraisīšanai (vārds gag nāk no agrīniem teātra laikiem  un nozīmē komiska ideja). Saxa līdztecis Rods Makījs (Rod McKie), kas zīmē karikatūras Wall Street Journal slejām, avīzē viņu nosaucis par „lielo SAX” (the great SAX).

Rods Makījs raksta: “Hej – es mī­­­­lēju Vitālija darbus. Nebija otra “gag” karikatūrista Lielbritanijā, kas nebūtu kaut kādā veidā viņam parādā. Daži no mums atdarināja viņa zīmēšanas stilu, daudzi no mums viņa humora stilu un daži viņa humoru un zīmēšanas stilu. Bet viņš nekad mūs par to neni­­cināja. Es studēju viņa karikatū­ras, un man šķiet, ka vienā nedēļā vien redzēju 100 karikatūras iz­­­kaisītus starp Weekend, Titbits, Woman’s World, She Magazine, The Sun, The Mirror, The Star, The Daily Express un Weekly News – un visas bija jocīgas! Pētījot, kā viņš piepilda zīmejum­am pare­dzēto 12x7,5cm taisnstūri, ar tik daudziem dažādiem tēliem, es iz­­­gāju karikatūras meistarklasi.      SAX nepildīja savas karikatūras ne jau tikai ar zīmējumiem, bet gan ar tē­­­liem – katrs veica savu lomu un bija perfekti piemērots vār­­d­iem, ko SAX viņiem iedeva. “Gag” karikatūru pasaule tagad ir mai­nījusies līdz nepazīšanai un dau­dzi izdevumi, kur agrāk parādījās viņa karikatūras, vai nu vairs ne­­pastāv, vai arī vairs nepublicē kari­katūras. Katrā izdevumā, kur pa­­rā­dījās karikatūras, katrs redaktors gribēja SAXa zīmējumus. Ir pali­kuši tikai pāris milžu talanti “gag” karikatū­ras pasaulē: es varu iedo­māties ti­­kai divus, un viens no tiem bija SAX – SAX bija tik sevišķs.

2005. gadā Vitālijs Sarkans sa­­ņē­ma īpašu godalgu no britu ka­­ri­­­katūristu apvienības (Cartoonists’ Club of Great Britain) par sava mūža sasniegumiem.

Vitālija Sarkana paša vārdiem: Mana pirmā apzinātā rīcība bija paķert zīmuli. Uzaugot man bija ambīcijas kļūt par mākslinieku, gleznotāju. Otrais pasaules karš izjauca manas vēlmes.

1945. gadā vēl ar tūkstošiem ma­­nas paaudzes cilvēku, kas bija izdzīvojuši karu, es atrados trim­dā, ārzemēs. Divus gadus vēlāk at­­­braucu uz Angliju. Pirmajos ga­­­dos  strādāju dažādus, galvenokārt fiziskus darbus, sākumā Liver­pū­lē, tad Mančesterā. Brīvajā laikā sāku studēt mākslu. Es apmeklēju vakara nodarbības kolledžā, kā arī piedalījos tālmācības kursos preses mākslas skolā. Kļuvu par karikatūristu 1957.gadā, kad daži no maniem darbiem tika iespiesti vienā no lielākajiem laikrakstiem Lielbritanijā. Sekoja darbs citiem angļu laikrakstiem un žurnāliem.

1959. gadā es pārcēlos uz Lon­donu un biju Associated Newspa­per darbinieks. Tur es satiku Kazi Makuna (Lietuvas nama pārvald­nieks, Noting Hilā, Londonā) un pārcēlos uz dzīvi tur. Nākamie de­s­­­mit gadi (ļoti jautri) pavadīti Lie­tuvas namā.

1970. gadā Sax apprecēja Māru Švinku - jaunu latviešu mākslinie­ci no Austrālijas. Viņu meita Aiva piedzima 1976. gadā, un ģimenē jau tagad ir divi mazbērni: Leo un Mia. Vitālijs bija brīnišķīgs, ta­­lan­tīgs, humora un  mīlestības pilns cilvēks.

Protams, trimdas gados viņu labi pazina Anglijas un citu rietumu zemju latviešos. Viņš vienmēr bija laimīgs, ja varēja izmantot savu talantu latviešu sarīkoju­m­iem un citām vajadzībām. Pie­m­ē­ram, Vitālija skaistais zīmējums, kas saista kopā vi­­su Baltijas tautu karogus, tiek izmantots informā­cijas ma­­teriālos par ikgadējo Balti­jas aizvesto piemiņas diev­­kalpojumu.

Neaizmirstami paliks viņa zīmējumi, kurus viņš zie­doja, lai vēstītu par latviešu sarīkojumiem Eiropas Lat­viešu jaunatnes apvienībai, Pasaules latviešu jaunatnes Kongresiem, Minsteres mi­­čotājiem, Eiropas Vasaras sko­lai, Londonas dziesmu svēt­kiem un vēl daudziem citiem. Viņa zīmējumus pub­licēja Rūgtā Apīnī, Lon­donas Avīzē, ELJAs Infor­mācijā un citos rietumu latviešu preses izdevumos.

Mums, latviešiem, iespē­jams, visvairāk atmiņā paliks  viņa brī­nišķīgais liela mēroga zī­­mējums ku­­rā attēlotas tipiskas Jāņu svinī­bas un kurš veidots pirms vairā­kiem gadu desmi­tiem, bet jopro­jām rotā sienu DVF klubā Londonā.

Izvadīšanā dziesmu lapiņai otrā pusē bija tāds šaržs: divi vīri stāv uz mākoņa debesīs, spārniņi pie pleciem, ap galvu aureols. Viens saka otram: „Es gan brīnos, ka atrodos šeit: sieva mani nemitīgi sūtīja pretējā virzienā.”