Maķedonijas Aleksandrs

Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais bija Maķedonijas valdnieks, karavadonis, pasaules iekarotājs. Iekarojumi veicināja grieķu kultūrasbagātināšanos ar austrumu sasniegumiem, un tās izplatīšanos vairākos kontinentos, radot t.s. helēnisma kultūru.

Aleksandrs piedzima 356. gadā p.m.ē. Viņa tēvs bija Maķedonijas valdnieks Filips II, kas deva savam dēlam lielisku izglītību. Aleksandra audzinātājs bija grieķu filozofs Aristotelis. Aleksandrs pazina un mīlēja grieķu literatūru. No dzejas darbiem Aleksandrs cienīja Homēra darbu Iliāda. Viņa iemīļotais varonis bija Ahillejs, ko viņš mēģināja visur atdarināt.

Aleksandrs ļoti aizrāvās ar kara lietām un kopš 16 gadu vecuma devās līdzi savam tēvam karagājienos.

Kad Aleksandrs bija 12 gadus vecs, pie viņa tēva Filipa II ieradās zirgu pārdevējs un piedāvāja viņam īpaši vērtīgu ērzeli. Bet zirgs izrādījās tik mežonīgs, ka neviens tam nespēja uzkāpt mugurā. Aleksandrs ievēroja, ka zirgs baidās no savas ēnas uz zemes. Viņš pierunāja savu tēvu, ka tad, ja viņš spēs savaldīt ērzeli, tad tas piederēs viņam. Aleksandrs pagrieza zirgu pret sauli, lai tas neredzētu savu ēnu, un pavisam mierīgi uzkāpa zirgam mugurā. Tas visus ļoti pārsteidza. Filips noskūpstīja savu dēlu un teica:

"Manu zēn, tev vajag atrast pietiekami lielu valsti, kurai tu varētu kļūt par valdnieku, jo Maķedonija tev ir par mazu."

Aleksandram atļāva paturēt zirgu, kuru viņš nosauca par Bucefalu, kas sengrieķu valodā nozīmē "vērša galva", jo zirgam bija liela galva. Bucefals bija Aleksandra zirgs līdz savai nāvei. Aleksandrs to ļoti mīlēja un uzskatīja par savu vistuvāko draugu. Kad Bucefals nomira, tam bija jau trīsdesmit gadu, par godu savam mīļotajam zirgam Aleksandrs Bucefala vārdā nosauca pilsētu iekarotajā Indas baseinā.

Kad Aleksandrs kļuva par Maķedonijas valdnieku, viņam bija tikai 20 gadi. Neskatoties uz to, ka tēvs bija ieguvis augstāko varu Grieķijā, Aleksandrs, pārņēmis no nogalinātā tēva valdības grožus, konstatēja, ka viņam bez draugiem un sabiedrotajiem ne mazums visapkārt ir arī ienaidnieku un skauģu gan mājās, gan aiz robežām. Ar iekšējiem ienaidniekiem un sazvērniekiem Aleksandrs tomēr ātri vien tika galā - viņš vienkārši pavēlēja nogalināt visus, par kuriem bija pat mazākās aizdomas. Neviens neko tādu no centīgā Aristoteļa skolnieka nebija gaidījis. Arī viena no Grieķijas pilsētām — Tēbas, atteicās pakļauties Aleksandram un tika par to bargi sodīta. Pilsēta tika pilnībā sagrauta, tūkstošiem tās iedzīvotāju tika noslepkavoti, bet dzīvi palikušie tika pārdoti verdzībā.

Tūlīt pēc Tēbu pakļaušanas Aleksandrs karaspēka priekšgalā devās no viena dumpīga Grieķijas reģiona uz otru, nežēlīgi apspiežot dumpiniekus, sodot to vadoņus un atjaunojot visur kārtību. Grieķijas vietā vēstures arēnā parādījās Maķedonija - labi organizēta, disciplinēta impērija, kurā valda miers un kārtība. Ne miņas no kādreizējām ķildām un jukām starp Grieķijas pilsētvalsīm

Tomēr Aleksandram ar to bija par maz. Viņam dārgs bija viņa tēva senais mērķis — iekarot Persijas lielvalsti. Viņš sāka tam rūpīgi gatavoties. Saprotot, ka Persijas rīcībā ir liels karaspēks, kuru skaitliskā ziņā noteikti nepārspēt, Aleksandrs vēl enerģiskāk ķērās pie savas karaspēka kvalitātes un kaujasspējas pilnveidošanas. To bija iespējams panākt tikai ar labāku organizāciju, disciplīnu un militārām inovācijām.

Kā viens no galvenajiem pasākumiem tika pilnveidota falangas organizācija. Falanga pēc savas nozīmes militārajā vēsturē bija pirmais regulārais taktiski operatīvais formējums. Ar to tā principiāli atšķīrās no hoplītiem, kuri vairāk pildīja zemessardzes lomu. Falanga bija labi bruņota infantērijas struktūrvienība ar gariem, tālu izslietiem pīķiem, lielu vairogu sienas priekšā. Falangas organizācija gan nebija paša Aleksandra izgudrojums — to no Tēbām bija pārņēmis vēl viņa tēvs — Filips II, apbruņojot falangas kareivjus ar vēl garākiem (apmēram 5,5 metrus) un smagākiem pīķiem, nekā tie bija agrākajiem hoplītiem. Falanga sastāvēja no astoņās vai desmit rindās izvietotiem karavīriem, kuri kopumā veidoja kvadrāta formējumu. Falangas galvenais uzdevums bija apturēt pretinieka kavalērijas triecienus, un ar šo uzdevumu tā tika galā spīdoši. Ienaidnieka jātnieki, ja arī izlauzās cauri kādām no pirmajām falangas rindām, ciešot lielus zaudējumus, tad burtiski uzdūrās nākamajās zemu noliektajās pīķu joslās, tā arī nespējot izmantot savus zobenus tuvcīņā. Taču dēļ smagā bruņojuma un nepieciešamības stingri ievērot savu formējumu konfigurāciju, falanga bija visai neveikla uzbrukumā, it īpaši šķēršļotā apvidū. Tādēļ vēl Filips II falangas bija papildinājis ar kavalēriju.

Savukārt Aleksandrs ieviesa vēl arī vieglo infantēriju, kas nostiprināja saikni starp ātrajām kavalērijas vienībām un lēnajām falangām. Līdz ar lokiem, katapultām, dažādām cietokšņu aplenkšanas ierīcēm, Aleksandrs bija izveidojis universālu, daudzfunkcionālu armiju, kura bija mobila un ļoti efektīva gan aizsardzībā, gan uzbrukumā.

Papildus tam Aleksandrs ieviesa arī speciālas materiālās apgādes vienības, kuras rūpējās, lai karaspēkam kampaņas laikā nekā netrūktu. Karaspēka sastāvā bija arī medicīniskais personāls un sanitāru komandas, kas rūpējās par karavīru veselību un higiēnu. Līdz ar to Aleksandra karaspēks bija sarežģīta, autonoma, labi organizēta militāra sistēma, kurai pretī stāties tā arī nespēja neviena cita tā laika armija.

Persiešu armija vairāk paļāvās uz kara ratiem un kavalēriju, kā arī locinieku vienībām. Taču viņu infantērija parasti bija visai vāja, tās kaujasspēja nebija pat salīdzināma ar grieķu falangām, lai gan persiešu infantērijas sastāvā dienēja arī grieķu algotņi - hoplīti. Persiešu karaspēkā daudz zemākā līmenī bija arī disciplīna un organizētība, tas nereti pat pie mazākajām neveiksmēm pakļāvās panikai.

Par savu galveno uzdevumu viņš atzina kara gājienu uz Persiju, lai iegūtu bagātības Austrumos. Bet vispirms viņam bija jānomāc dažu grieķu valstu sacelšanās. Grieķi gribēja atbrīvoties no Maķedonijas varas un atgūt sev brīvību. Aleksandrs devās divos karagājienos uz Grieķiju un piespieda grieķus padoties Maķedonijai.

334. gada p.m.ē. pavasarī Aleksandrs Lielais uzsāka karu pret Persiju, ar 35 tūkstošu vīru lielu karaspēku šķērsojot Helespontu (mūsdienu Dardaneļus) un iebrūkot Mazāzijā. Pie antīkās Trojas pilsētas viņš uzbruka 40 tūkstošu vīru lielai persiešu armijas daļai un sakāva to, zaudējot tikai 110 savu karavīru.

Virzoties tālāk uz dienvidiem, Maķedonijas armija tagadējā ziemeļaustrumu Sīrijā sastapās ar galvenajiem persiešu spēkiem valdnieka Dārija III vadībā. Dārijam neapšaubāmi bija būtisks skaitlisks pārsvars. Taču maķedoniešiem, pateicoties daudzām militārām inovācijām, bija tā laika senajā pasaulē labākais karaspēks. Aleksandra falangas pirmajā lielākajā kaujā burtiski samala persiešu karapulkus vienu pēc otra. Bet vislielāko apjukumu persiešu rindās sēja straujie un neparedzamie Aleksandra kavalērijas uzbrukumi. Rezultātā Aleksandrs arī svinēja spīdošu uzvaru. Dārijs paniski bēga, pametot pat savu māti, sievu un bērnus Aleksandra žēlastībā. Satriecis persiešus pie Grānikas upītes, Aleksandrs devās tālāk gar Vidusjūras krastu. Pēc uzvaras pie Isas Maķedonijas armija neapturami virzījās tālāk dienvidu virzienā.

332. g. p.m.ē., pēc 7 mēnešu ilgas aplenkšanas, ieņēma Feniķijas galveno pilsētu un vienu no spēcīgākajiem jūras cietokšņiem Vidusjūras austrumu krastā - Tīru. Šai laikā Dārijs mēģināja sākt ar Aleksandru miera sarunas. Apmaiņā pret savu ģimeni Dārijs piedāvāja Aleksandram atdot Mazāziju, samaksāt milzīgu naudas summu un dot viņam par sievu vienu no savām meitām. Bet Aleksandrs atteicās no šiem piedāvājumiem, prasīdams no Persijas ķēniņa padošanos bez kādiem noteikumiem. Karš turpinājās.

No Feniķijas Aleksandrs devās uz Palestīnu, bet pēc tam uz Ēģipti un iekaroja to bez pūlēm. Iekarojis Ēģipti, viņš atstāja turienes kārtību un neaiztika tempļus. Tāpēc ēģiptiešu priesteri pasludināja Aleksandru par saules dieva - Amona dēlu.

Uzturēdamies Ēģiptē, Nīlas deltas rietumu daļā, Aleksandrs nodibināja vēlāk izdaudzināto Aleksandrijas pilsētu. Tā visa Persijas valsts rietumu daļa (Mazāzija, Ēģipte, Feniķija, Palestīna) nonāca maķedoniešu varā. Lai galīgi satriektu Persijas valsti, bija jāiekaro tās austrumu daļa.

Nākamajā - 331. g. p.m.ē. maķedoniešu spēki pārgrupējās un iebruka Babilonā. Tur, Nīnives drupu tuvumā, pie asīriešu ciemata Gaugamelas (pie Dahūkas mūsdienu Kurdistānā) Aleksandrs atkal sastapās ar vēl spēcīgāku persiešu armiju Dārija III vadībā. Uzskata, ka apmēram 250 tūkstoši persiešu karavīru sāka kauju pret 40 tūkstošiem maķedoniešu infantērijas un 7 tūkstošiem kavalērijas.

Dārija III armija bija tik milzīga, kad šī bija viena no retajām reizēm, kad bezbailīgajam Aleksandram, redzot savā priekšā bezgalīgo persiešu pīķu un durkļu jūru, dūša saskrējusi papēžos. Arī persiešu kavalērija skaitliski apmēram pieckārtīgi pārsniegusi Aleksandra kavalēriju. Pieredzējušākie viņa armijas veterāni, kas bija uzticīgi kalpojuši vēl viņa tēvam, savu jauno karavadoni uzmundrināja ar jokiem:

„Neuztraucieties kungs, viņi neizturēs mūsos iesīkstējušo āža smaku”.

Aleksandra armija arī šajā kaujā ne mirkli nenodrebēja, katra falangas vai kavalērijas vienība, kā parasts, ātri un precīzi izpildīja visas sava karavadoņa komandas, kuras, kā vienmēr bija gan taktiski, gan stratēģiski nekļūdīgas.

Aleksandrs uzsāka kauju bezbailīgi uzbrūkot ar daļu savas kavalērijas persiešu kreisajam flangam, iesaistot kaujā praktiski visu persiešu kavalēriju. Kamēr abu pretinieku kavalērijas vienības cīnījās savā starpā, persieši savu ofensīvu uzsāka ar masveidīgu kara ratu triecienu pret maķedoniešu centru, kuru priekšā veidoja vieglā infantērija (šķēpmetēji), bet aiz tām falangas. Maķedoniešu šķēpmetēju rindas, nemaz nemēģinot uzsākt cīņu vienkārši pašķīrās, izlaižot persiešu kara ratus sev cauri. Kā jau bija paredzams, gan kara rati, gan to „ekipāžas” savu ārēji efektīgo, viesuļvētrai līdzīgo uzbrukumu nobeidza uzduroties uz smagajiem falangu pīķiem. Tos, kuri nebija paspējuši tikt līdz falangām, nobeidza šķēpmetēji, kuri atradās kaujas ratiem aizmugurē.

Tad Aleksandrs pret persiešu centru sūtīja savu elites kavalēriju, kuru bija pieturējis rezervē izšķirošam brīdim. Tāds brīdis arī bija pienācis, kad persiešu kara ratu vienības bija sagrautas. Kavalērija pārrāva persiešu armijas centra rindas, izgāja tās aizmugurē un jau uzbruka persiešu flangiem. Savukārt, pārrāvumā tūlīt iebruka maķedoniešu vieglā infantērija un aiz tās pamazām, lai nesajauktu savas rindas, virzījās arī falangas. Persiešu armijā sākās panika, karotāji pameta ieročus un metās bēgt. Kauja pārvērtās par asiņainu slaktiņu, kurā maķedonieši bēgļus tos cērtot un durot vajāja līdz pat 80 kilometru attālumam. Persieši šajā kaujā zaudēja ap 40 tūkstošus (pēc dažām ziņām līdz pat 90 000) karotāju. Savukārt maķedonieši esot zaudējuši mazāk par 500 savu karavīru.

Dārijs III atkal paniski bēga un vēlāk viņu nogalināja viņa paša ģenerāļi. Babilonija un Persija pakļāvās Aleksandram. Pēc kaujas pie Gaugamelas maķedoniešu armija gandrīz bez pretestības ieņēma Persijas galvenās pilsētas - Bābeli, Sūzas, Persepoli un Ekbatanu. Sirojot un laupot Persijā, kādā no orģijām tika nodedzināta arī Persijas galvaspilsēta Persepole.

Aleksandra Lielā karagājieni apzīmēti ar melnu līniju.

Iedams gar Kaspijas jūras dienvidu krastu, Aleksandra karaspēks nonāca Partijā un iekaroja Baktriju un Sogdiānu. Aleksandram bija nepieciešami tikai 3 gadi (no 330. g. p.m.ē. līdz 327. g. p.m.ē.) lai radītu vienu no milzīgākajām un varenākajām impērijām antīkajā pasaulē.

327. gadā p.m.ē. Aleksandrs ielauzās Indijas subkontinentā (tagadējā Pakistānā) un iekaroja Pendžābu ("Piecupi"). No šejienes Aleksandrs posās uz Gangas ieleju. Bet, pārejot Hifasas upi, Aleksandra karaspēks atteicās paklausīt. Indijas lieti un negaisi, slimības un nogurums no kara gājiena, - tas viss radīja neapmierinātību karapulkos. Karaspēks prasīja Aleksandram atgriezties mājās. Pie Indas pietekas Hidaspas uzcēla floti, ievietoja tur daļu karaspēka, kas pa ūdens ceļu devās mājup. Bet otra armijas daļa virzījās gar upes krastiem. Tā aizgāja līdz Indas grīvai un no turienes pa zemes ceļu gar okeānu devās uz rietumiem.

324. g. p.m.ē. Aleksandrs atgriezās Persijā, kur sāka atjaunot savu armiju. Tā ilgajos karagājienus bija cietusi smagus zaudējumus (ne tik daudz cīņās ar ienaidnieku, cik grūtajos pārgājienos, it sevišķi tuksnešu rajonos atceļā no Indijas).

Aleksandrs bija iekarojis valsti, kuras izglītības, zināšanu un kultūras līmenis ir augstāks nekā pašā Maķedonijā. Viņš veicināja grieķu un persiešu kultūru integrāciju, mudinot maķedoniešu karavīrus precēt persiešu sievietes. Arī pats viņš aprecēja divas persiešu princeses. Šādu laulību skaits bija vairāki tūkstoši. Aleksandrs šo savu ideju centās realizēt arī veicinot grieķu kolonistu ieceļošanu un apmešanos Persijā un Mezopotāmijā.

Par savas milzu valsts galvaspilsētu Aleksandrs iekārtoja Bābeli. Viņš plānoja jaunus karagājienus uz rietumiem - Ziemeļāfrikas un Itālijas iekarošanu. Bet pošoties šiem karagājieniem, 323. gada vasarā p.m.ē. Aleksandrs saslima un dažu dienu laikā nomira tikai 32 gadu vecumā.

Aleksandrs Lielais neatstāja testamentu, viņa pēdējie vārdi mirstot bija visai pretrunīgi un vēl pusgadsimtu pēc viņa nāves turpinājās strīdi un konflikti par viņa pēcnācēju, kurš tā arī netika atrasts un varenā Maķedonijas impērija izjuka — nespējot vienoties, Aleksandra ģenerāļi to sadalīja vairākos atsevišķos valdījumos. Starp šīm neatkarīgajām karalistēm turpinājās savstarpējās cīņas. Dažas no tām mēģināja atgriezties pie agrākās Grieķijas prakses, apvienojoties konfederācijās. Tādā veidā izveidojās viena no lielākajām - Āhenas līga, kurā apvienojās 10-12 autonomas Peloponesas polisas. Āhenas dalībnieku pārstāvji sanāca uz apspriedi divreiz gadā lai izstrādātu kopīgu ārpolitiku un apstiprinātu likumdošanas aktus, galvenokārt, savstarpējo ekonomisko attiecību jomā (naudas kalšana, tirdzniecībau.c.). Āhena arī cīnījās ar citām līdzīgām konfederācijām (Spartu) un polisām par varu un ietekmi Grieķijā. Situācija lielā mērā atkal bija līdzīga tai, kāda Grieķijā bija izveidojusies pirms to pakļāva Maķedonija Filipa II laikā. Arī šajā situācijā bija jānāk kādam, kas izmantojot iekšējās ķildas sagrābtu varu un nodibinātu kārtību. Šis kāds šoreiz bija Roma, kas tajā laikā jau bija izveidojusies par spēcīgu impēriju.

Aleksandrs neapšaubāmi bijis viens no lielākajiem iekarotājiem un izcilākajām personībām pasaules vēsturē. Viņš bija spīdošs taktiķis un izcils līderis, drosmīgs un arī augstsirdīgs. Tomēr, ja situācija prasīja, viņš bez liekas svārstīšanās spēja rīkoties cietsirdīgi un nežēlīgi.

Lai sasaistītu iekarotās teritorijas, Aleksandrs karagājienu laikā nodibināja daudzas jaunas pilsētas. Parasti šīm pilsētām tika piešķirtas pašpārvaldes tiesības un tās pakļāvās tikai valdnieka ediktiem. Šajās pilsētās tika nometināti Maķedonijas armijas veterāni, tajās tika ieviestas daudzas grieķu kultūras tradīcijas. Tādēļ no nākamo gadsimtu Eiropas perspektīvas viedokļa augstākā Aleksandra Lielā vērtība saistāma ne tik daudz ar viņa militāriem sasniegumiem. Daudz svarīgāk ir tas, ka viņa iekarojumu rezultātā tika būtiski paplašināta grieķu civilizācijas ietekme pasaulē, kas vienlaicīgi sagatavoja augsni vēlākiem Romas impērijas iekarojumiem.

Aleksandra lielvalsts teritorijā sākās Tuvo Austrumu un Dienvidāzijas helenizācija, bet vēlāk šī jaunā kultūra dziļi ietekmēja Eiropas kultūru. Tās iespaidoja Kristietības rašanos, kas sākotnēji izplatījās Vidusjūras reģionā, bet viduslaikos kļuva par visas Eiropas ticības, pārliecības un uzskatu pamatu.