Morics Konrādijs

1821. gada 21. oktobrī Salgales mācītāja Ādama Konrādija un viņa sievas Friderikas ģimenē piedzima dēls Morics Vilhelms. (Morics Vilhelms Konrādijs, saukts arī vecais Kundratijs, Konrāds, Kundrats)

Viņš nāca pasaulē Konrādiju ģimenei visai traģiskos apstākļos. Ādama Konrādija meita bija slima ar nervu drudzi un mira tieši tajā laikā, kad pasaulē nāca mūsu slavenais Dieva kalps. Bērnību Morics Vilhelms pavadīja vecāku mājās.

Skolas gaitas sāka Tukuma apriņķa Degolē, bet 14 gadu vecumā vecāki zēnu nodeva pansijā pie pazīstamā mācītāja Vecā Pantēnija Jelgavā.

No 1833. līdz 1840. gadam Morics Vilhelms mācījās Jelgavas ģimnāzijā, pēc tās absolvēšanas iestājās Tērbatas universitātē, kur studēja filosofiju un teoloģiju..

No 1841. līdz 1845. gadam studējis Tērbatas universitātē — sākumā filozofiju, vēlāk teoloģiju.

Studiju gados dzīvojis atturīgi un cītīgi aizrāvies ar zinātni. Tad ilgu laiku strādājis par mājskolotāju Pēterpilī.

1847. gadā M. Konrādijs sāk kalpot par vikāru Embūtes baznīcā, bet pēc nesaskaņām ar mācītāju Grūbi spiests no Embūtes aiziet. Arī darba posms Pēterpils gvardes divīzijā par kapelānu un mācītāju Pēterpils Jēzus draudzē, kur pulcējās Pēterpils latvieši, nebija ilgs.

Jau 1850. gadā Konrādijs pārnāca uz Jelgavas Sv. Annas baznīcu, kurā nokalpoja līdz 1902. gadam.

No 1855. līdz 1870. gadam viņš kalpojis arī Kalnciema baznīcā. Jelgavā M. Konrādijs nostrādājis mūža lielāko daļu, un tur arī radušies daudzi anekdotiskie nostāsti.

Konrādijs dzīvoja kā vecpuisis pēc pulksteņa. Visa sava mūža garumā viņš ievēroja stingru dienas režīmu. Konrādija mājās valdīja pedantiska kārtība un dziļš klusums. Viņam ļoti patika karsts un tveicīgs laiks. Tad kopā ar savu māsasdēlu mazo Pantēniju mācītājs devās pastaigās. Konrādijam patika sauļoties, kas gan tolaik bija visai neierasta nodarbe.

Konrādijs sastāvējis Latviešu draugu biedrībā, kurā iestājies 1849. gadā un darbojies visu mūžu.

1855. gadā viņš ticis ievēlēts par Kurzemes sinodes skolu komisijas locekli un 1871. gadā vadījis skolotāju konferenci.

***

Konrādija tēvs – tā viņu mīļi sauca tautā. Pazīstams ne mazāk kā Stenderu dzimtas pārstāvji, Fīrekers, Gliks, kuri savu slavu ieguvuši ar garīgo dziesmu sacerēšanu, grāmatu tulkošanu vai sarakstīšanu. Konrādijs šajā laukā nav gandrīz darbojies, ja neskaita dažas brošūras par bērnu audzināšanu un Jelgavas Sv. Annas baznīcu. Viņš nebijās nedz no muižniecības, nedz no tai toreiz pakalpīgās konsistorijas un atklāti izzoboja un norāja visādus netikumus. Konrādijs bija slavens ar savu īpatnējo izteiksmes veidu un oriģinālajiem sprediķiem. Daudzi viņa izteicieni un sprediķi ierakstīti arī Latvijas humora vēsturē. Viņš bija cienīts savas stājas, izglītības un taisnās dabas dēļ. Konrādija kalpošanas laikā 1883. gada 10. novembrī baznīcas dārzā tika iestādīts un iesvētīts ozols par godu Mārtiņa Lutera 400 gadu dzimšanas dienas atcerei. Tagad tas, iežogots ar dzelzs kaluma sētu, joprojām kuplo stalts.

Sv. Annas draudzes mājaslapa

***

Konrādija māsas dēls Teodors Hermans Pantēnijs savās atmiņās raksta:

"Konrādija vecākais brālis Kārlis bija garš, vājš, šauriem pleciem, bet Morics Konrādijs bija vēl garāks, vēl šaurākiem pleciem un vēl vājāks, ar mazu galvu, gaišiem matiem, ar ļoti vērīgām zilām acīm un lielu, taisnu degunu, neparasti tīri ģērbts. Viņš gāja lieliem soļiem, lēnā un svinīgā gaitā, kas pauda pašapziņu un cieņu."

***

Ar ko viņš guva tādu ievērību? Konrādija plašo popularitāti radījis viņa īpatnējais humors. Teologs un humorists. 

 ***

Kādā sprediķī Konrādijs teica vārdu pa vārdam:

"Kāds daktera lielskungs man izstāstīja šādu notikumu. Pie viņa atnācis puisis, kam tā acu redzēšana bija vāja palikusi. Dakteris puisi izmeklē un pasaka, ka viņa acis vājas kļuvušas no pārliekas brandvīna brūķēšanas, un ieteic puisim šo velna dzērienu atstāt. Bet puisis tam daktera lielkungam atbild: "Tad es lai to sūda acu dēļ no tā mīļā brandvīna atsakos, to gan nedarīšu!" Un puisis aizskrēja prom. Tā mēs daudzreiz bēgam arī no Dieva padoma."

***

Kādu svētdien Konrādijs stāsta no kanceles:

"Kad es izgājušo vasaru ceļoju pa Vāciju, es tur uz ceļa satiku vienu mazu puiku. Jums jāzina, ka ceļi Vācijā nav vis tādi kā pie mums. Tur gar ceļa malām aug plūmes un ābeles. Redzot, ka tas puika uz tiem āboliem ķīķerē, es viņam prasu: "Nu, zēn, vai tu vari bez palēkšanās no koka zara ābolu noraut?" Un ziniet, ko man tas knēvelis atbildēja? Viņš noskatās uz mani un saka: "Bet vai jūs, cienīgtēvs, varat man bez pieliekšanās iepūst?" Redzat, tik gudri ir tie bērni Vācijā, jo viņi jau no mazotnes visādas skolas apmeklē. Tādēļ arī tu, mīļā draudze, sūti savus bērnus skolā.”

***

Baznīcas upura makos priekš Konrādija daudz reiz līdz ar naudu un bikšu pogām tikušas iemestas arī zīmītes, kurās draudzes locekļi Konrādijam pārmetuši, ka viņš rupji un nepieklājīgi runājot.

To atstāstīdams no kanceles, Konrādijs piezīmējis: "Bet sakiet, mīļā draudze, vai tad es varu rupju maisu šūt ar smalku zīdu?"

***

Jelgavas mācītājs Konrādijs bijis arī kādā krievu klubā ilgāku laiku par biedri. Uz savām vecuma dienām viņš nodomājis no kluba izstāties un kādā sapulcē turējis atvadīšanās runu pasliktā krievu valodā, kur, starp citu, teicis: "Pateicos, kungi, ka jūs še divdesmit gadu turējāt mani aiz locekļa... Tagad es vecs un lūdzu mani atlaist..."

***

1885. gadā Pūcīšu Ģederts savā kalendārā publicēja karikatūru, kurā mācītāju attēloja kā stārķi, klāt pievienodams atbilstošu dzejoli. Konrādijs, ieraudzīdams sevi kalendārā, apskaities ne pa jokam. Kādā svētdienā baznīcā pēc sprediķa viņš uzrunājis draudzi:

"Mīļā draudze, man tev kas svarīgs jāsaka. Tas bezdievis Pūcīšu Ģedus savā laika grāmatā mani uzzīmējis par stārķi. Es lieku pie sirds to grāmatu nepirkt un to pasacīt arī saviem mājiniekiem. Es, jūsu gans, esmu tur izķēmots"."

Vēlāk Pūcītis atzinies, ka labāku ieteikšanu savam kalendāram viņš nevarējis vēlēties un tas ticis ātri izpirkts.

***

Literatūrzinātnieks Antons Birkerts grāmatā "Vecais Konrādijs dzīvē darbā un anekdotēs" rakstīja, ka viņš tika cienīts muižniecības aprindās

" (..) savu zināšanu un smalkās uzvedības dēļ, bet pie tautas – ar savu laipnību, kārtīgu pienākumu pildīšanu, cienīgu izturēšanos ārpus baznīcas".

***

Jelgavas mācītājs Konrādijs, uz baznīcu iedams, iebāzis ķešā desas gabalu. Suņi to reizu reizēm jau paraustījuši pie svārku piedurknes, jo saoduši desas gabalu. Iegājis baznīcā un uzkāpis kancelē, mācītājs aizmirsis grāmatu. Ķesteris to paraustījis pie svārku stūra.

Mācītājs domājis, ka tas ir suns, tad iesaucis: "Se, tad baznīcā nebūs miera no tevis!"

***

Laikrakstā "Tēvija" interesanti Konrādiju raksturojis Ādolfs Alunāns:

"Būdams vīrs ar liberāliem un tolerantiem uzskatiem, viņš bija apdāvināts ar bagātu humoru, ar kuru nekad neskopuļojās."

***

Konrādijs mēdza būt arī sarkastisks. Par to liecina piemērs ar Māteru Juri. Māters bija latviešu avīžnieks, publicists un sabiedrisks darbinieks. Viņš bija pazīstams ar savu degsmi, neatlaidību, ideālismu un cīņassparu. Viņam bija ass prāts, lielas darba spējas, uzņēmība, bet arī ķildīgs raksturs.

Pats par sevi Māters teicis:

"Visa mana dzīve viens cīniņš!"

Un cīnītājs viņš bija – dažkārt vietā un dažkārt nevietā. Mātera bērēs Konrādijs licis dziedāt dziesmu no Dziesmu grāmatas, kurā bijuši šādi vārdi:

"Kas izplēties, godā sēdējs,

bija lielais ļaužu ēdējs,

Guļ novārdzis un izdēdējs."

Konrādija sarkasma aizvainoti, daudzi Mātera domubiedri pēc dziesmas devušies prom, vēlāk pārmezdami mācītājam cinisku izturēšanos pret aizgājēju.

***

Teika

Tetele agrāk saukta par Tetelmindi. Tas ir diezgan noslēpumains vietvārds, jo, šo salikteni no vācu valodas iztulkojot, iznāk, ka tur kaut kur vajadzētu būt Teteles upes ietekai Lielupē. Piemēram, Kaucminde atrodas pie Kauces ietekas. Taču Teteles upes, šķiet, nav. Turpat netālu stiepjas daži grāvji un spoguļojas skaisti veco māla karjeru dīķi, ap kuriem zeme jau labu laiku esot izpirkta. Tomēr par iespējamo Teteles upi Emburgā ir pierakstīta kāda leģenda. Proti, pa ceļu uz Jelgavu braucis mācītājs Kunrāds (varbūt tautā mīlētais Vilhelms Morics Konrādijs, kas no 1850. līdz 1902. gadam kalpoja Svētās Annas baznīcas draudzē un dzimis netālajā Salgalē?). Pēkšņi viņš pie Tetelmindes tilta dzirdējis, ka bērns kliedz. Mācītājs licis kučierim apstāties, izkāpis, šo vietu nokristījis un devis bērnam vārdu. Tad kliegšana beigusies. Par spokošanos šajā apvidū minēts arī citu veco tetelnieku stāstos. Un var jau būt, ka kāds grāvis ir bijusī Teteles upīte, pār kuru vedis Tetelmindes tilts. Netālu no šīs vietas posmā starp Garozu un Ozolniekiem tā ir izbagarēta un iztaisnota līdz nepazīšanai – kā grāvis.

***

Reiz superintendants atbraucis pārbaudīt sūdzības par mācītāju. Konrādijs no kanceles uzrunā draudzi: "Mīļā draudze, jūs visi esat ēzeļi... jo katram sava nasta nesama! Es esmu vēl lielāk ēzelis, jo bez savējās man jānes arī jūsu nastas. Un šodien mēs mīļi sveicam mūsu superintendanta kungu, kurš nes mūsu visu nastas!"

***

 

Konrādijs apprecējies 60 gadu vecumā. Otrajā svētdienā pēc kāzām, uzrunādams draudzi no kanceles, viņš teicis:

"Ja es būtu zinājis, ka laulības dzīve ir tik svētīga, tad būtu apprecējies pirms 40 gadiem."

*

Konrādijs lietojis spilgtus salīdzinājumus. Reiz viņš teicis:

"Tiklīdz jūs no baznīcas laukā, tā jums pilna mute ar maizi un desas gabals rokā. Pat uz ielas jūs to darāt, bet pie Dievgalda esat ar valgu velkami."

***

Kādā sprediķī Konrādijs sacījis:

"Kas tā kultūra tāda ir? Tā ir tāda krējuma nolaizīšana un gruvešu nolīdzināšana. Tie cilvēciņi izgudro bāņus, telefonus, telegrāfus, bet no Dieva atstājas. Vai tas ir labi?"

***

Reiz Konrādijs aizbraucis parastajās skolu revīzijās uz Tetelmindes skolu Jelgavas apkārtnē. Mācītājam klasē ierodoties, bērni vispirms skrējuši tam rokas bučot. Tā kā klasē bērnu daudz, izcēlies liels troksnis un drūzmēšanās. Konrādijs nokomandējis bērnus atpakaļ, tad tos pamācījis: "Tā ne, mīlīši, pa beņķiem, pa beņķiem!"

Pēc tam viņš pats izplestām rokām gājis lēni pa celiņa vidu, un bērni no abām pusēm "pa beņķiem" nākuši un skūpstījuši rokas, līdz visi savu "pienākumu" izpildījuši.

***

Konrādijs jaunos rekrūšus pamācījis ar vārdiem:

"Jūs, jaunie puiši, dodaties kalpot mūsu kungam un ķeizaram, bet, no Dieva puses, neaizmirstiet savas brūtes, kas jūs gaidīs mājās. Uzvedieties godīgi un nepinieties ar citām meitām!"

***

pēc Inas Lastoveckas u.c. materiāliem

***

Teologs, mācītājs. Māc. Jelgavas ģimnāzijā (1835-1840), dzīv. pansijā pie mācītāja Pantēnija.

No 1850 Jelgavas Sv. Annas draudzes mācītājs, spilgtu, asprātīgu sprediķu autors. 1855-1870 kalpojis arī Kalnciema draudzē.