Harolds II Godvinsons

Harolds II Godvinsons bija Anglijas karalis 1066. gadā.

Harolds Godvinsons bija pēdējais no anglosakšu karaļiem, pēc viņa nāves par Anglijas karali kļuva Viljams I Iekarotājs, aizsākot normāņuvaldīšanu.

Harolds bija Veseksas Godvina, ietekmīgākā Anglijas karalistes magnāta un faktiskā valsts valdnieka Edvarda Grēksūdzētāja valdīšanas pirmajā posmā, otrais dēls.

Kad 1051. gadā Veseksas Godvina un karaļa Edvarda attiecības tika sarautas, Harolds nostājās tēva pusē, kas uzsāka karu pret karali. Pēc sakāves Godvina ģimene bija spiesta pamest Angliju un apmesties Īrijā.

1052. gadā viņu Īrijā izveidotā flote atgriezās Anglijā un piespieda karalim Edvardam atgriezt Godvinam un viņa dēliem īpašumus un ietekmi.

Pēc tēva Godvina nāves Harolds Godvinsons kļuva par ietekmīgāko cilvēku Anglijas karalistē.

Kamēr karalis Edvards pārsvarā pievērsās reliģijai, Harolda un brāļu rokās nonāca arvien jauni īpašumi, un viņš faktiski pārvaldīja valsti, vislielāko varu sasniedzot 1062. — 1064. gadā. Lai arī karalim nebija bērnu un Harolds varēja cerēt uz kļūšanu par karali, viņa cerības tikt Anglijas tronī strauji samazinājās pēc 1065. gada, kad viņš bija devies neveiksmīgā kuģojuma uz Normandiju ar mērķi izpirkt no gūsta savu brāli Vulfnotu.

Harolds piedzīvoja kuģa avāriju un nokļuva gūstā, kā rezultātā tika piespiests zvērēt uzticību Normandijas hercogam Viljamam. Tam sekoja arī iekšpolitiskas neveiksmes Anglijā.

Pēc pēdējā Veseksu dinastijas Anglijas karaļa Edvarda Grēksūdzētāja nāves 1066. gada 5. janvārī anglosakšu elite gandrīz vienprātīgi ievēlēja par karali Haroldu II.

Tomēr Edvards Grēksūdzētājs testamentā par troņa mantinieku bija nosaucis savu brālēnu Normandijas hercogu Viljamu. Karš bija neizbēgams. Jau pirms Viljama Anglijai bija uzbrukusi Harolda padzītā brāļa Tostiga flote, kas sadarbojās arNorvēģijas karaļa Haralda III karaspēku.

Norvēģi izkāpa Anglijas ziemeļos, un 22. septembrī kaujā pie Fulfordas Harolda anglosakšu karaspēks zaudēja norvēģiem, tie ieņēma Jorku.

25. septembrī kaujā pie Stemfordbridžas anglosakši tomēr guva uzvaru, bet Haralds III un Tostigs krita kaujā. Šo kauju mēdz uzskatīt par Vikingu laiku beigām Anglijā.

Tikmēr jau 28. septembrī Normandijas hercogs Viljams ar karaspēku izsēdās Anglijas dienvidu piekrastē un devās valsts iekšienē. Harolds ļoti īsā laikā atgriezās no valsts ziemeļiem, lai dotos cīņā pret normāņiem. Tomēr tik īsā laikā viņam neizdevās sapulcināt pietiekoši lielus spēkus.

14. oktobrī anglosakšu un normāņu karaspēks sadūrās kaujā pie Heistingsas, kurā Harolds II krita un anglosakšu karaspēks tika pilnībā sakauts. Šīs uzvaras rezultātā Viljamam atvērās vārti uz Angliju. Pēc neilgas pretošanās tika pakļauta Londona. Pēc tam anglosakšu aristokrātija atzina Viljama tiesības uz troni un jau 26. decembrī viņš tika kronēts par Anglijas karali Viljamu I, aizsākot Normandiešu dinastijas valdīšanu.