Pēteris Upenieks

Kurzemē, netālu no Alsungas baznīcas, Lienotu mājās dzīvoja kupla ģimene.

1906.gada 14.decembrī šajā daudzbērnu saimē Jēkabam un Barbarai Upeniekiem piedzima dēls, kurš jau pēc pāris dienām tika nokristīts vārdā Pēteris. Zēnam bija paredzēts kļūt par priesteri, strādāt daudzās Latgales un Kurzemes draudzēs, bet pēdējos deviņpadsmit sava mūža gadus būt par topošo priesteru audzinātāju Rīgas Garīgajā seminārā.

1923.gadā pabeidzis pamatskolu, Lienotu Pēteris sāka domāt par savu nākotni. Šo pārdomu rezultātā Liepājas vidusskolā iesāktais pirmais gads tā arī palika vienīgais.

1924.gadā Pēteris devās uz Daugavpils skolotāju institūtu. Taču tikai uz divām nedēļām. Vēl šajā pašā mācību gadā jauneklis nokļuva Rīgas Garīgajā seminārā. Pēc pabeigtajām studijām –

1930.gada 6.aprīlī – arhibīskaps Antonijs Springovičs viņu iesvētīja par priesteri. Tā paša gada 4.maijā dzimtajā draudzē Alsungā notika jaunā priestera primīcija.

P.Upeniekam bija iedzimta sirds slimība, tāpēc viņam tika ļauts palikt dzimtajā draudzē, līdz nostiprināsies veselība, vienlaikus piepalīdzot dekānam A.Piebalgam. Atpūta dzimtajā draudzē bija īsa. Vasaras vidū priesteris P.Upenieks Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā kļuva par prelāta E.Stukela vikāru, bet tikai uz trim mēnešiem. Visiem spēkiem viņš centās nokļūt klosterī.

1930.gada oktobrī pr. P.Upenieks tika uzņemts Viļānu Mariāņu klostera noviciātā. Te viņš sastapa savu audzinātāju (maģistru) tēvu Jāni Leitānu, kuru klostera brāļi un tauta klusībā dēvēja par dedzīgu, svētīgu Dieva kalpu. Taču vājā veselība jaunajam censonim lika klosteri atstāt pirms noviciāta beigšanas.

1931.gada 1.septembrī priesteris P.Upenieks ieradās Jaunjelgavā, kur pildīja klostera māsu un sieviešu ģimnāzijas kapelāna pienākumus.

1932.gada septembrī P.Upenieks atgriezās savā dzimtajā draudzē un dekāna A.Piebalga vadībā izpildīja vikāra un kapelāna pienākumus. Viņš apkalpoja arī Ēdoles un Ziras draudzi.

1933.gada decembrī dekāns A.Piebalgs tika pārcelts uz Subati pie Lietuvas robežas. Viņš ņēma līdzi arī savu vikāru. Vikāra galvenais darbs bija ticības mācīšana četrās pamatskolās. Darbs ar bērniem un jauniešiem viņa sirdij palika tuvs visur, kur vien viņš tika nosūtīts stradāt.

1934.gada jūnijā P.Upenieks tika pārcelts uz Brunavu, kur viņš nodzīvoja līdz tā paša gada augusta vidum. Pēc arhibīskapa Antonija Springoviča atļaujas saņemšanas,

1934.gada 8.septembrī priesteris P.Upenieks atkal iesāka noviciātu Viļānu klosterī. Pēc dotajiem klostera svētsolījumiem tēvs P.Upenieks MIC palika Viļānos līdz

1942.gadam. Astoņi gadi Viļānos pagāja galvenokārt pastorācijas darbā, pildot draudzes prāvesta pienākumus. Nemierīgais kara laiks lika tēvam P.Upeniekam MIC pārcelties uz Kurzemi – uz Aizputi, kur viņš strādāja līdz 1946.gadam, vienlaicīgi apkalpojot arī apkārtējās draudzes.

No 1946. līda 1949.gadam tēvs P.Upenieks MIC kalpoja Talsu draudzē, paralēli apkalpodams arī Cīruļu, Tiņģeres, Laucenes un Dundagas draudžu ticīgos.

1949.gada 29.martā tēvs P.Upenieks MIC tika nozīmēts par Ventspils prāvestu. Arī šeit viņa darba stils  nemainījās. Vislielāko prieku viņam sagādāja darbs ar bērniem un jauniešiem.

No 1953. līdz 1955.gadam tēvs P.Upenieks MIC bija Bauskas prāvests, bet apkalpoja arī Ozolbruknas un Janču draudzi.

1955.gadā tēvs P.Upenieks MIC pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, jo kļuva par Rīgas sv.Jēkaba katedraļes viceprāvestu un Rīgas Garīgā semināra garīgo tēvu. Seminārā viņš pasniedza morālteoloģiju un askētiku, vasarā vadīja priesteru rekolekcijas. Šos pienākumus viņš pildīja līdz pat nāvei. Laiku Garīgajā seminārā viņš pirmāmkārtām ziedoja lekciju, sprediķu, konferenču gatavošanai un materiālu vākšanai kā Semināra audzēkņu, tā priesteru rekolekcijām. Tam visam laika nebija daudz, taču tēvs Pēteris Upenieks MIC prata to saprātīgi sakārtot, kas ļāva viņam uzrakstīt daudzus vērtīgus rakstus un vairākas grāmatas. Tēvs Pēteris Upenieks MIC sev paredzēja pēkšņu nāvi.

1972.gada 26.jūnijā pārstāja pukstēt viņa sirds. Uz galda palika uzrakstīta apcere ar virsrakstu – Mūžīgā svētlaime.

Apbedīts Svētā Rafaēla kapsētā Rīgā .

Avots: Kuldīgas bibliotēka, pēc t. Viktora Pentjuša MIC sagatavotās t. Pētera Upenieka MIC biogrāfijas