Valdis Karlovičs

  2015.gada 14.februārī skumjā februāra sestdienā mēs mūžības ceļos pavadām Valdi KARLOVIČU, dzimušu 1947. gada 5. aprīlī Tērvetē kuplajā Staņislava un Karolīnas Karloviču ģimenē. Valdis bija piektais bērns, jaunākais no Karloviču puikām, mazāka bija tikai māsiņa Zenta. Stāsts par cilvēku nav pilnīgs bez stāsta par viņa vecākiem .

  Valda tēvs Staņislavs Karlovičs dzimis 1913. gadā Lidā, teritorijā, kas kādreiz bija Polija. Viņa ģimene 30.gados pārcēlās uz Daugavpili.  Pirms kara Staņislavs satika skaistu poļu meiteni no Krakovas Karolinu Lipku. Ģimene dzīvoja Tērvetes pagastā.  Abiem piedzima 6 bērni- 1941.gadā -Jānis, 1942. gadā -Marija, kuru visi sauca par Marinu, 1944.gadā – Biruta,   1945.gadā –Kazimirs, 1947.gadā – Valdis, 1948. gadā - Zenta.

Staņislavs  2.pasaules kara  laikā bija iesaukts padomju armijā, pēc tam par savām kara gaitām stāstīja bērniem un  mazbērniem, ļoti lepojās, ka frontē  redzējis Žukovu, kuru uzskatīja par izcilu karavadoni. Ģimene dzīvoja Tērvetes novada Lāčos, pēc tam nopirka mazu mājiņu Celmājus kalna galā   starp  divām upītēm  netālu no Tērvetes pamatskolas. Mazbērni ar prieku  atceras vasaras brīvdienas un svētkus šajās mājās, kad sabrauca Tērvetes vecātēta un vecāsmemmes  6 bērni ar otrajām pusēm un 9 mazbērni. Ļoti tika gaidīta meita Marina ar znotu Sašu un dēlu Serjožu no Kijevas, kura atrauca reizi gadā, bet dzīvoja visu atvaļinājuma mēnesi. Varēja gulēt siena šķūnī vai saimniecības mājiņā, iet uz birzīti sēnēs un zilajās vizbulītēs, no rīta brokastīs  ēst uz plīts ceptus iepriekšējās dienas kartupeļus, kam bija īpaša garša, un dzert baltu kafiju. Uz  Jauno gadu bija  visiem bija īpaša dāvana – vecāsmammas Karolīnas podiņā izziedinātas maijpuķītes.

Vecātēva mūžs aprāvās 1990. gada 6. oktobra dienā, piemājas dārzā strādājot, griežot bietes. Tur viņš bija pierimis – tāds balts un mierīgs. Mūža mājas viņš radis Tērvetes   Kalnamuižas kapos.

Valda mamma Karolina Karloviča   piedzima  1920. gadā  Polijā. Kā jauna meitene viņa ieradās Latvijā strādāt lauku darbos Tērvetes pagastā, šeit satika Staņislavu  Karloviču, abiem piedzima 6 bērni. Karolinu visu dzīvi pavadīja neremdināmas ilgas pēc dzimtenes, pēc Krakovas, Sudetu kalniem, taču pēc kara padomju režīms neļāva  izbraukt,  jo te  bija dzimuši bērni, padomju pilsoņi.  Dzīves laikā Karolinai savus mīļos Polijā tomēr izdevās apciemot.

            Karolīna nomira 1996. gada 8. septembrī. Iepriekš viņa bija redzējusi sapni, ka septembrī dosies ciemos pie savas ģimenes uz Poliju. Arī viņa Mūža mājas radusi Tērvetē, Kalnamuižas kapos, blakus vīram Staņislavam. 

 No bērniem Dievs pirmo pie sevis pasauca visjaunāko māsiņu Zentu, kura mira 2000. gada augustā 51 gada vecumā un apglabāta sava vīra Bergmaņu dzimtas kapos Užavā.

Pēc tam viņš 2011. gada septembrī paņēma  vecāko brāli Jāni, kurš tagad dus blakus vecākiem Kalnamuižas kapos.

2014. gada martā saviem mīļajiem Taisaulē pievienojās arī māsa Biruta, mūža māju atrodot Rundālē.

Nu Visaugstākais 8. februārī pieņēmis arī Valdi…..

Staņislava un Karolīnas jaunākais dēls Valdis bija pēckara laika bērns, taču vecāku mīlēts un lolots, tāpat kā visiem Karloviču bērniem, arī viņam mamma cepa baltus pīrāgus skolas  maizei  Tērvetes pamatskolā, kura bija turpat netālu no Celmāju mājām, aiz upītes.  Pēc Tērvetes skolas Valdis beidza autoskolu un ilgus gadus strādāja par šoferi tuvējos kolhozos un padomju saimniecībās, gan “Brīvajā ceļā”, gan citur. Valdim rokas bija pareizā vietā – viņš prata gan celtnieka darbus, gan gludi nopļaut mauriņu. Valdis skatījās televīziju, sekoja līdzi politikai, lasīja arī grāmatas.

 Arī Valdis jaunībā centās izveidot ģimeni, apprecēja Leonardu, ko visi sauca par Ļenu, piedzima puisītis Andris. Taču ģimene ātri vien izjuka un ne Valdis, ne citi vairs neko nezina par Ļenas un viņas dēla gaitām.

Valda mūžs pagāja Tērvetē, Celmāju mājās, kur viņš dzīvoja kopā ar vecākiem, tad ar brāli Jāni, bet pēc Jāņa nāves-  viens pats. Valdis, vientuļš vīrieša cilvēks būdams, kopa savu mazo mājiņu un dārziņu, audzināja skaistas gladiolas, kuras nesa tepat uz Kalnamuižas kapsētu saviem mīļajiem.

            Nu Valdis no viņsaules nolūkosies, kā citos dārzos  audzētās puķes tiks nestas viņam.

Kā visiem cilvēkiem uz šīs zemes, arī Valdim bija savas vājības, taču atmiņās viņš paliks kā laipns, smaidīgs lauku vīrs ar humora dzirksti.

 Par Valdi šai saulē atcerēsies brālis Kazimirs tepat Lielplatonē un māsa Marija tālajā Kijevā, kur viņai pie bēdām par karu Ukrainā pievienojušās skumjas par aizgājušo brāli Valdi, atcerēsies arī Valda brāļu un māsu bērni un mazbērni, īpaši brāļa Jāņa bērni Agris un Vita, kuri ar Valdi viņa dzīves pēdējos gados biežāk satikās un palīdzēja. 

Jo viņš taču bija viens no Karlovičiem.  

Mājas “Celmāji”, kur pagāja Valda un viņa ģimenes locekļu laimīgās dienas, vēl ir,  bet nu jau bez dzīvības un dvēseles……