Doku Atis
- Дата народження:
- 16.01.1861
- Дата смерті:
- 14.11.1903
- Поховання дата:
- 21.11.1903
- Додаткові імена:
- Švurksts, Oto Doka, Otto Dokka, Doks
- Категорії:
- Письменник
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Dzelzavas pagasts, Biksenes kapi
Doku Atis (dzimis un miris Dzelzavas pagasta "Muceniekos") bija latviešu rakstnieks.
Doku Atis apmeklējis divus gadus ziemas vietējo pagasta skolu un pēc tam no 1874. gada trīs gadus Cesvaines draudzes skolu. Līdzekļu trūkuma dēļ viņš nevar turpināt izglītoties, tāpēc strādā vecāku saimniecībā.
- 1882.—1887. kļuva par skolotāju un darbojās par palīga skolotāju Dzelzavas pagastskolā deviņus gadus, vienlaicīgi strādādams, īpaši vasarās, mājās arī lauku darbus. Viņš ietaupa no savas nelielās algas, lai varētu uzcelt dzīvojamo māju (līdz tam laikam dzīvoja rijā).
- 1892.—1893. strādā Ropažu skolā. Šajā laikā Doku Atis iepazinās ar „Dienas Lapas” redaktoru Jāni Pliekšānu (Raini). Šeit, Ropažos, viņš kļūst par atzītu dzejnieku un prozaiķi.
- 1893.—1903. strādā Inčukalna muižā par saimniecības pārzini un rēķinvedi.
- 1903. gada rudenī atgriežas savās dzimtajās mājās, kur drīz nomirst no ielaistas tuberkolozes. Apglabāts Dzelzavas kapos.
"...Radās latviešu literatūrā rakstnieki, kas atsakās no hatras tendences, kas negrib būt ne morāles, ne kristīgas ticības, ne nacionālisma audzinātāji, bet kas ar interesi, mierīgi aplūko dzīvi, cilvēkus, notikumus, dabu. Viens no tādiem ir Doku Atis. Ja par Apsīšu Jēkabu jāsaka, ka viņu rakstnieka darbā traucēja tas, ka sāka parādīties cita, viņam pretīga tendence, tad Doku Atim bija par traucējumu prasība pēc tendences vispār.
Dzīvodams savā dzimtenē, Doku Atis sāk interesēties par literatūru. Viņš lasa, kas nāk rokā. Sevišķi viņam patīk Kaudzīšu Mērnieku laiki un Mātera raksti; viņu še pievelk tēlojumi un humors. Bez tam viņš iepazīstas ar klasiķiem: Šekspīru, Gēti, Šilleru. Mīļi viņam vācu dzejnieki Lēnavs un Heine. Viņš sāk arī pats rakstīt. Sīkus darbus, pa daļai tulkojumus, viņš iesūta Mājas Viesim.
Viņš saņem no Mājas Viesa vadītāja, humorista Laubes Indri ka, vēstuli, kurā atzītas viņa humorista dāvanas, kas šur tur uzmirdz viņa mēģinājumos. Paklausīdams vietējā mācītāja pamudinājumam, viņš ar dažiem rakstiem piedalās arī Latviešu Avīzēs.
Arvienu vairāk ievingrinādamies, viņš ķeras pie plašākiem darbiem. Rodas viņa stāsti:
- Biedrības svētki (Austrums 1889),
- Divas Jāņu dienas (Austr. 1890),
- Vectēvs (Austr. 1891),
- Paugurieši (Austr. 1893),
- Krišs Laksts (Dien. Lapā, arī grāmatā 1893).
Šos darbus Doku Atis pastrādā šauros, trūcīgos apstākļos dzīvodams, darbodamies gan skolā, gan mājās. Tikai laiku pa laikam viņš tiekas ar centienu un domu biedri, dzejnieku Augustu Kažoku, arī dzelzavieti. Pēdējam semināru apmeklējot, pāris vasaras pie viņa padzīvo vēlākais filologs Kauliņš, kas tāpat tiekas ar Doku. Citādi dzīve norit vienmuļīgi. Grūtais darbs un apstākļi sagrauž arī veselību.
Par D o k a d z ī v i D z e l z a v ā raksta Saulietis (D. A. Raksti, VII lpp., A. Gulbja izdevn.): «Bet ne tikai klasē vien pie skolēniem viņam darbs; - svētdienās viņš māca dziedātāju kori, piedalās priekšlasījumu vakaros vietējā sātības biedrībā (kas vēlāk iznīka), izrāda teātri - ar vārdu sakot, dara visu, ar ko cerē vairot gaismu. Tā viņš saprata savu uzdevumu. - Un to visu par tiem pašiem 90 rubļiem gada algas! - Cietumam līdzīgs kambarītis ar tādu mazumiņu gaismas, kā īstos bada gados - pārtikšana pa lielākai daļai no tējas un maizes, neatlaidīgais darbs deviņus gadus no vietas - tie pamazām saēda jaunā ideālista veselību, tā ka no tā laika viņš vairs nekad nejutās īsti vesels.»
Kad viņa draugs Augusts Kažoks pāriet uz Ropažu draudzes skolu par skolotāju, viņš aicina pie sevis Doku. Še Doku Atis darbojas no 1892. gada janvāra līdz 1893. gada pavasarim. Šai laikā viņš saraksta savu labāko darbu Mans dzīves rīts, bez tam Uz bērnu bērniem un Drupaliņas no Ropažu dzīves.
1893. g. (šai pašā gadā mirst Kažoks) Doku Atis pāriet uz Inčukalna muižu par ekonomijas rakstvedi. Jaunais virziens rakstniecībā, kas visādā ziņā prasa tendenci un idejas, nesaskan ar viņa māksliniecisko īpatnību. Viņš iekļūst apstākļos, kas viņam paņem gandrīz visu laiku, tā ka viņam nav iespējams ķerties pie plašiem literāriskiem darbiem. Viņš vēl uzraksta dažus humoristiskus dzejoļus, ko iespiež Alunāna un Zvārguļa Zobgaļa kalendāros, Dienas Lapā un citur, arī dažus stāstus (Sirds apziņa Mājas Viesa Mēnešrakstā, Mākslinieks Pēterburgas Avīzēs).
Krūšu vājumam pieņemoties, viņš 1903. g. augustā atstāj vietu un iet veseļoties uz tēva mājām.
Bet ir jau par vēlu: 14. novembrī viņš uz mūžu aizdara savas acis. 21. novembrī viņu paglabā Dzelzavas kapos, kur skolu jaunatne viņam uzstāda 1922. gadā glītu pieminekli..."
Māsas - Liene, Kristīne. Brālis Pēteris.
Meita - Benita; mazmeitu Dagmāru adoptēja Kārlis Stradiņš (1886-1960).
Avoti: Wikipedia, T. Zeiferts
назва | з | до | зображень | мови | |
---|---|---|---|---|---|
Koka ēka Rīgā, Brīvības ielā 41 | lv |
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Pēteris Doks | Брат | ||
2 | Kristīne Rudzīte | Сестра | ||
3 | Liene Reitmane | Сестра | ||
4 | Otto Rudzītis | Шурин | ||
5 | Imants Reitmanis | Відносний | ||
6 | Augusts Saulietis | Друг | ||
7 | Augusts Kažoks | Друг | ||
8 | Andrejs Kažoks | Знакомый | ||
9 | Jānis Reeksts | Знакомый |
Не вказано події