Kārlis Zvejnieks

Dzimis 1921. gada 16. janvārī Harkovā, Ukrainā,miris 2015. gada 21. februārī, Aberdīnā, Dienviddakotā.

Anna Žīgure - Ar brīvo Latviju sirdī (Laikraksts Latvietis Nr. 349, 2015. g. 27. febr.)

No Amerikas pienākusi skumja vēsts, ka 21. februārī 94 gadu vecumā miris ārsts un rakstnieks Kārlis Zvejnieks. Viņš bija skolotāja dēls, dzimis 1921. gada 16. janvārī Harkovā. Māte ukrainiete nomira, zēnam pavisam mazam esot, kad ģimene jau bija atgriezusies Latvijā.

Kārlis Zvejnieks uzauga Ventspilī, un 1939. gadā pēc Ventspils ģimnāzijas beigšanas iestājās Latvijas Universitātē, kur sāka studēt medicīnu un filoloģiju.

1943. gadā Zvejnieku iesauca latviešu leģiona 15. divīzijas sanitārajā rotā, bet pēc tam, kad latviešu vienības Vācijā, karam beidzoties, padevās, viņš līdz ar cīņu biedriem nokļuva Putlosas karagūstekņu nometnē. 1946. gadā, dzīvodams Grēvenes bēgļu nometnē, viņš atsāka medicīnas studijas Minsteres Universitātē, ko beidza 1948. gadā. Vispirms Zvejnieks strādāja kā Augustdorfas nometnes ārsts, bet vēlāk bija ārsts uz kuģa, kas transportēja bēgļus uz Austrāliju.

Pēc ieceļošanas ASV Zvejnieks kopš 1951. gada strādājis par ārstu Dienviddakotā. Viņš pats rakstījis, ka 50 gadu ilgajā praksē pieņēmis vairāk nekā 1000 jaundzimušos un ar hipnozes metodi palīdzējis vismaz 1000 cilvēkiem, tai skaitā atbrīvoties no dažādām atkarībām.

Otra Kārļa Zvejnieka darbības joma bija literatūra, un pirmie dzejoļi ar pseidonīmu Kārlis Kurbads publicēti periodikā jau 1942. gadā. 1967. gadā ar pseidonīmu Kuraž Kriš viņš izdevis dzejoļu krājumu tāmnieku dialektā Ventiņs pus, bet vēlāk iznākušajā īsās prozas apkopojumā Pasrauges un pasmaid atcerējies jautrus notikumus no savas bērnības un jaunības gadiem.

1984. gadā publicēts Zvejnieka pirmais romāns Baltā pils, kas stāsta par bēgļu kuģī pavadīto laiku ceļā uz Austrāliju. 1996. gadā izdots Kārļa Zvejnieka vēsturiskais romāns par 1905. gadu Nemiera negaisi. Īsi pirms rakstnieka 90 gadu jubilejas klajā nāca novērtējumu un pārdomu pilnā grāmata Zelta cauna. Literatūrzinātnieks Juris Silenieks rakstījis, ka Kārli Zvejnieku varētu saukt par latviešu Rablē „kurš franču literatūras vēsturē ir pazīstamākais dakteris/rakstnieks, arī sabiedrības vērotājs un smīnētājs par notiekošo“.

Kārlis Zvejnieks bija arī aktīvs sabiedrības uzjundītājs un darbojies gan latviešu, gan amerikāņu organizācijās. No 1987. līdz 1990. gadam viņš bija Latviešu rakstnieku apvienības (ASV) priekšsēdētājs. 2001. gadā Kārlis Zvejnieks apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

2014. gada janvārī Kārlis Zvejnieks man kādā vēstulē rakstīja:

Nodzīvota krāšņa un bagāta dzīve. Daudz kas sasniegts. Man laimējies dzīvot trīs dižgaru tuvumā un iespaidā:

1) Profesors Ludis Bērziņš. Kā 18 g. vecs biju 1. kursa students Latvijas Universitātes baltu filoloģijā. 1939. gada Ziemassvētku brīvlaiku nodzīvoju pie viņa Dubultos, palīdzēdams viņa topošai grāmatai „Ievads latviešu tautas dzejā“ atrast tautasdziesmu piemērus.

2) Dzejniece Elza Stērste. Pie viņas nodzīvoju trīs krievu un vācu okupācijas gadus. Krieviem ienākot, kad biju pārgājis uz medicīnu, Stērste, baidoties, ka dzīvokļa platības dēļ nepieliek kādu izspiegotāju, kā apakšīrnieku pieņēma mani. Uzdrošinājos Stērstei rādīt savu dzeju. Vienu otru, ko iespieda Rīgas vai Ventspils prese, laipnā Stērste arī laboja.

3) Kā ārsts nobeidzu Minsteres universitāti un kā DP ārsts nonācu Grēvenes nometnē, kur mani nozīmēja blakus mājā Jānim Jaunsudrabiņam. Palīdzēju viņam kā vecam vīram mājas darbos (malku zāģēt, ogles šķūrēt) Viņš, savukārt, mani pamācīja prozā. Šie trīs – Ludis Bērziņš, Elza Stērste, Jānis Jaunsudrabiņš daudz ko nozīmējuši manā dzīvē.

Kārlim Zvejniekam bija laimīga ģimenes dzīve – kopā ar sievu Birutu aizvadīti vairāk nekā sešdesmit gadi. Par viņu sēro arī 4 bērni, 9 mazbērni un divi mazmazbērni, kā arī radi un draugi Amerikā, Latvijā un citur pasaulē.