Pauls Vīksne

Dzimis muižas kalpa ģimenē. Beidzis Valmieras skolotāju semināru (1916). Darbojies LSD Vidienas organizācijā.

Aktīvs Oktobra apvērsuma dalībnieks, 12. armijas kara revolucionārās komitejas loceklis, vēlāk Cēsu apriņķa milicijas un Sarkanās gvardes priekšnieks. Laikraksta "Jaunatnes Cīņa" redakcijas kolēģijas loceklis (1918-19), Rietumtautu komunistiskās universitātes latviešu studentu žurnāla "Sākums" redaktors (1919-20).

Beidzis Maskavas universitātes Sabiedrisko zinātņu fakultātes Romāņu - ģermāņu nodaļu (1924). Docētājs Rietumtautu komunistiskajā universitātē, beidzis Sarkanās profesūras partijas vēstures institūtu (1933) un strādājis par šī institūta mācību daļas vadītāju. Žurnāla "Celtne" redaktors (1929-37). Rakstos latviešu komunistu presē Vīksne teoretizēja par proletārisko kultūru kā marksisma- ļeņinisma sastāvdaļu, par sociālistisko reālismu, absolutizēja literatūras socioloģisko nozīmi, kategoriski iestājās par literatūras pakļaušanu komunistiskās partijas ideoloģijai.

Šķiriskuma vārdā Vīksne prasīja pilnīgu norobežošanos no latviešu nacionālās kultūras idejiskajām un estētiskajām vērtībām, kritizēja 20.-30. gadu neatkarīgās Latvijas literatūru kā fašistisku un kontrrevolucionāru, noniecināja J. Akurātera, A. Čaka, H. Eldgasta, K. Skalbes, A. Upīša, E. Virzas, t.s. pozitīvistu un citu rakstnieku daiļradi. Sarakstījis grāmatu "Sudrabu Edžus dzīve un darbs" (1935), periodikā publicējis rakstus par A. Arāju- Bērci, E. Efertu- Kluso, R. Eidemani, J.Jansonu-Braunu, L. Laicenu, L. Paegli un citiem latviešu revolucionārajiem rakstniekiem.   

Latviešu centrālajā birojā Maskavā pie "Osoaviahim" (1932-19370 vadīja sekciju, kurā darbojās bijušie latviešu strēlnieki

Tika nošauts Maskavā 44 gadu vecumā.  Reabilitēts 1956.gadā.

Avots : Valmieras bibliotēka