Barbara Dukaļska

Medņevas etnogrāfiskā ansambļa dziedātāja

Dzimusi 1926.gada 10.jūnijā Abrenes apriņķa Viduču ciemā daudzbērnu ģimenē. Beigusi sešas klases: četras klases Viduču četrklasīgajā un divas klases Eržepoles astoņgadīgajā pamatskolā. Kad 1950.gadā apprecējās, pārcēlušies uz dzīvi mežniecības mājā Sīlovkā, jo viņas vīrs bija mežsargs Egļavas mežniecībā. Ziemā abi gājuši meža darbos, bet vasarā lasījuši ogas un sēnes, lai nopelnītu naudiņu dzīvošanai. Pēc divdesmit gadiem ģimene atgriezusies vīra mājās Vidučos.

Bārbala Dukaļska bijusi arī saldskābās maizes cepēja, biteniece un dziedniece. Piedalījusies Maizes svētkos Balvos. Braucot dziedāt allaž ņēmusi līdzi maizītes kukuli un medus burciņu. Dziedāt etnogrāfiskajā ansamblī Bārbala sākusi no pirmās dienas - 1987. gada 11.aprīļa. Ar dziesmām izbraukājusi visus Latvijas novadus, piedalījusies visos festivālos "Baltica", dziedājusi Rundāles un Jelgavas pilī. Ansamblī dziedājusi arī meita Marijannna Kokoreviča.

***

„Es, Borbala Dukaļska, dzimusi Pabērze, Jāņa un Agatas meita. Dzimusi 1926. gada 10. jūnijā Abrenes apriņķī, Viļakas pagastā, Viduču ciemā daudzbērnu ģimenē.

Mēs bijām 6 bērni: 4 meitas un 2 dēli. Vecākā māsa Helēna, Mihalīna, Bārbala, Valentīna. Brāļi: Broņislavs un Daniels.

Bērnības dienas bija grūtas. Tēva zemīte bija maza, 3 ha aramzemes un 4ha meža. Vajadzēja iet vasarā strādāt pie bagātajiem saimniekiem. Strādājām Aizgalienē pie Jāzepa Kokoreviča. Viņam bija 12 ha zemes. Bērnu nebija. Es biju pierakstīta viņam par meitu. Ienāca karš, kolhoza laiki. Kolhozs zemi atņēma. Veči nomira. Tā pienācās iet atpakaļ uz tēva mājām.

Esmu beigusi 6 klases. 4 klases Viduču 4-klasīgajā un 2 klases Eržepoles 8-gadīgajā pamatskolā. Mācīties tālāk nevarēju, jo tēvam nebija līdzekļu ar ko mani palaist skolā. Pensijas nebija ne tēvam, ne mātei. Vienīgā peļņa bija ziemā. Veda materiālu ar zirgu no valsts meža uz Kupravas staciju. Tur vakarā samaksāja naudiņu. Varēja nopirkt sāli, cukuru, maizīti un petroleju. Jo elektrības nebija, nebija ne radio, ne televizora. Dzīvīte bija drūma.

Latvijas laikā skola sākās 1. oktobrī un beidzās 15. maijā. Bija Bērnības svētki. Es piedalījos Bērnības svētkos, dziedājām visādas dziesmas: „Dievs, svētī Latviju”, „Lai līgo lepna dziesma”, „Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt”. Mums mugurā bija zili sporta krekli un melnās sporta bikses. Tas viss notika Viļakas karavīru sporta laukumā pie ezera. Kad viss beidzās, mūs pacienāja ar barankām un saldo tēju karavīru ēdnīcā.

Viļakas 8-gadīgā skola 1941. gadā. Tas bija jau Padomju Savienības laikā 1. maijā. Gājām parādē no skolas uz Pagasta māju. Priekšgalā ar sarkano karogu un Staļina bildi, dziedādami:

„Varen plaša mana zeme dzimtā,

Lauki, meži, saules staru plīvs!

Un es nezinu starp zemēm simtām,

Kur vēl citur cilvēks ir tik brīvs”.

Vēl daudzi citas dziesmas.

Es dziedāju no pirmās klasītes pirmo balsi. Līdz šai dienai.

            „Dziedot dzimu, dziedot augu,

            Dziedot mūžu nodzīvošu.

            Dziedādama iematošu

            Paradīzes dārziņu”.

            Kad gāju Viduču skolā, bija viena ticības mācības stunda nedēļā. Ticības mācības stundu pasniedz skolotājs Jānis Cibuļskis. Ļoti stingrs skolotājs. Ja nemācēji pātarus, lika divniekus. Viņš dzīvoja Viļakā. Uz skolu veda skolēnu vecāki ar zirgu, katrs savu nedēļu. Skolā bija liela stingrība. To, kas sagrēkoja lika kaktā uz ceļgaliem.

            Vēl viens liels pārdzīvojums. Viens skolēns vārdā Francis bija nozadzis no cita skolēna gumiju un zīmuli. Izsauca uz skolu māti vārdā Apale. Tēva viņam nebija. Atnāca māte uz skolu, nolauza lazdas rīksti, izveda ārā uz ceļa, novilka bikses un siat ar rīksti pa pliko dibenu. Izsauca visus skolēnus no klases, lai visi redzētu, ka zagt nevar. Mēs visi raudājām.

            Skolas gaitas beidzās, sākās ganu gaitas. Atbrauca no cita pagasta bagātākie saimnieki un sarunāja par ganu līdz rudenim. Maksāja mēnesī 20 Ls. Līdz rudenim sanāca 80 Ls. Par vasarās nopelnīto naudiņu tēvs sapirka visu ko vajadzēja, lai būtu ar ko iet uz skolu.

            Es atgāju ganos 7 vasaras pie saimnieka Logina Aloiza un 4 vasaras savās mājās. Ganības bija tālu no mājām. Lopiņi ganos bija jādzen 3 km no mājām līdz valsts mežiem. Ganībās dzina visi saimnieki, kuriem pie mājām bija maza piemājas zemīte.

            Lopus varēja turēt cik gribi, pēc saviem apstākļiem. Mums bija 3 govis, 2 teliņi, 10 aitas un 1 zirgs. Zirgs bija katram saimniekam, jo nebija ne traktoru, ne mašīnu. Visi darbiņi bija jāstrādā ar zirgu.

            Mūsu ciemā bija 50 saimniecību. Bet tagad palikušas tikai 20. Visi jaunie aizgāja uz Medņevas centru. Uz laukiem palika tikai pensionāri. Jaunie lielākā daļa pabeidz augstskolas un paliek uz dzīvi Rīgā.

            Man ļoti žēl krieviem atdot Abreni. Es esmu dzimusi Abrenes apriņķī. Uz Abreni mēs vedām pārdot visādu produkciju. Govis, teliņus, sivēnus un daudz ko citu. Kad tēvam pavasarī pietrūka zirgam barības, brauca uz Augšpili nopirkt sivēnu vai āboliņu, jo tur dzīvoja bagāti saimnieki.

1942. gadā sākās karš, vācieši padzina krievus no Latvijas. Sākās vācu valdība. Armijā iesauca jaunus puišus. Leģionā. Daļa jauniešu aizgāja, bet citi palika dezertieros.

1944. gadā atkal atnāca krievu valdība. Sākās atkal demobilizācija. Armijā iesauca vīriešus no 18 līdz 50 gadiem. Viens karavīrs krievu armijā nodienēja 6 gadus. Armijā aizgāja 1944. gada 22. jūlijā, pārnāca mājās 1950. gada 25. martā.

Tagad pastāstīšu par savu ģimeni. Mēs, Aleksandrs un Borbala apprecējāmies 1950. gada 11. novembrī. Bet salaulājāmies Viļakas katoļu baznīcā 20 novembra rītā, agri, vēl nebija gaismas. Vīrs strādāja par ciema padomes priekšsēdētāju, nevarēja baznīcā laulāties. Ja ieraudzīja, ka baznīcā laulājas, tūlīt atlaida no darba.

1951. gadā piedzima dēliņš Jurītis, tad piedzima meitiņa Marianna, tad 1954. gadā – dēliņš Valerjans. 5 gadi nodzīvojām vīra mājās Vidučos. Pēc tam pārcēlāmies uz dzīvi mežniecības mājā Sīlovkā. Vīrs sāka strādāt par mežsargu Egļevas mežniecībā. Tur nodzīvojām 20 gadus. Te arī dzīve nebija viegla. Ziemā strādājām meža darbos, bet vasarā lasījām ogas un sēnes, lai nopelnītu naudiņu ar ko dzīvot. Vīram alga bija maza – 60 rubļu mēnesī.

Sākās bērniem skolas gadi. Dēliņš Jurītis beidza Aizupes meža tehnikumu, meitiņa Marianna beidza Rīgā vieglās rūpniecības tehnikumu, dēliņš Valerjans – Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu.

Pēc 20 gadiem atkal atgriezāmies vīra mājās. Tēvs ar māti palika slimi, nebija kas viņus apkopj. Jo mans vīrs bija viņu vienīgais bērns.

Es tagad dzīvoju vīra mājās viena pati. Vīratēvs un vīramāte mira. Vīrs nomira 1991. gada 1.aprīlī. Dēliņš Jurītis gāja bojā auto avārijā 1987. gada 16. jūlijā.

Tagad pastāstīšu par savu ansambli. Ansamblis nodibinājās 1987. gada 11. aprīlī. Es sāku dziedāt no pirmās ansambļa dibināšanas dienas. Tā arī šodien es joprojām dziedu ansamblī.

Mūsu ansambļa vadītāja bija Janīna Dukaļska. Viņa mums rīkoja mēģinājumus katru nedēļu un mēs mācījāmies visādas jaunas dziesmas. Viņa strādāja Viduču pamatskolā par dziedāšanas skolotāju. Spēlēja uz akordeona un klavierēm. Viņai ir skaists balstiņš kā lakstīgalai. Par kluba vadītāju strādāja gudrs un labs cilvēks Jānis Marcinkevičs. Viņu vidu sanāca kaut kāds strīdiņš. Viņa pameta mūsu ansambli un nodibināja savu ansambli Viļakā vārdā „Atzele”.

Tad pati pieteicās par ansambļa vadītāju Natālija Smuška. Bez kādas izglītības, lasījām dziesmas pašas kādas mācējām. Arī Natālija Smuška izvilka kādas dziesmiņas no vecām sievām.

Tā dzīve gāja uz priekšu. Es vadāju uz mēģinājumiem ar savu zirdziņu Antoniju Pabērzi, Janīnu Kaimiņu, Valentīnu Lapšāni. Zirdziņš saslima, pienācās pārdot, tad braucām visas ar riteņiem. Bet tagad ar riteni pabraukt vairs nevaram. Maksājam 1 Ls šoferim, tas aizved līdz klubam un atpakaļ.

Ar dziesmām braukājam pa visiem Latvijas novadiem. „Baltica” bijām visas reizes. Bijām Rundāles pilī. Cik tur brīnišķīgi, bija ko redzēt! Jelgavas pilī bijām divas reizes, tur mūs pacienāja ar medu un pienu. Tur mēs dziedājām un dejojām.

Uz Rīgu mēs braucām ar dziesmām. Arī atpakaļ braucot dziesmiņu nepietrūka līdz pašai Medņevai. Par labo dziedāšanu Kultūras ministrija mums piešķīra balvu 600 Ls.

Tagad pastāstīšu pati par sevi. Esmu saldskābās maizes cepēja, biteniece un dziedniece. Kad braucam dziedāt, ņemu līdzi saldskābās maizes kukulīti, medus burciņu un sviesta burciņu. Ar to es pacienāju savas ansambļa sieviņas. Balvos bija Maizes svētki. Mani apdāvināja ar pateicības rakstu, uzdāvināja vilnas lakatu un ansambļa sieviņas sveica ar ziediem.

Maizīti cept mani iemācīja mana māmiņa. Viņa cepa visādas garšīgas maizītes. Es jau iemācīju cept saldskābo maizīti meitiņai Mariannai un mazmeitiņai Initiņai.

Par bitenieci mani iemācīja vīratēvs. Viņš bija gudrs bitenieks. Jau 50 gadus kā strādāju ap bitēm, vēl pašai dienai man ir medus un bites. Dēliņu iemācīju par bitenieku.

Par dziednieci strādāju jau vairākus gadus. Esmu izārstējusi vairākus cilvēkus. Ar rozi, noņemu zobu sāpes ar Dieva vārdiem, kā arī savilkusi dzīvības saites.

Izārstējusi esmu arī lopiņus. Kad zirgam ir vīveles, vai čūskas kodiens. Kaimiņos bija jauns, skaists zirgs. Saslimst ar vīvelēm. Es nebiju mājās, biju aizbraukusi uz Rīgu Baltikas svētkos. Atbraucu mājās, zirdziņš jau gatavs.

Pagājušā gadā 2006. gada 10. jūnijā nosvinēju 80 gadu jubileju. Svinības bija Viduču pamatskolas ēdnīcas zālē. Apsveica mani ansamblis ar dāvanu un ziediem, kā arī pārējie radiņi. Kopumā 70 cilvēki. Vakariņš bija ļoti jauks. Ēda, dzēra, dziedāja un dejoja. Muzikanti bija divi. Mazmeitiņa Inita Raginska ar akordeonu un Staņislavs Ločmelis ar garmošku. Svinības notika vēl otrajā dienā.

Vēl mūsu ansamblim stāv priekšā 20 gadu ansambļa jubileja. 10 gadu jubileju jau nosvinējām. Bija ļoti jauki.

No bērnības viena dziesmiņa:

„Dieviņ, jo es maza esmu,’

Jo Tu mani pažēlo;

Un kad māmiņas vairs nav,

Dodi lūdzams Tu man to.

Tev ir spožas zvaigžņu druvas,

Debess, jūra, plašums tāls;

Dodi, lai mums allaž būtu

Melna maizīte un sāls.

Es uz augšu acis celšu

Un lai viņas gaiši spīd;

Un lai Tava mīlestība

Nonāk mani sasildīt.”

Avots: Balvu bibliotēka