Gunārs Cīlītis
- Дата народження:
- 03.05.1927
- Дата смерті:
- 11.02.2007
- Поховання дата:
- 16.02.2007
- Категорії:
- Карикатурист, Художник, Художник, графік
- Громадянство:
- латиш
- Кладовище:
- Cimetière de la Forêt (Riga)
Viņš bija Bohēmas (ar lielo burtu) pārstāvis vislabākajā, vispārākajā nozīmē - tādas bohēmas, kas sasilda, padod roku, ļauj sajust drauga plecu, kas māksliniekam ir tik nepieciešami. Gunārs bija Grīziņkalna puika. Tur bija pagājusi viņa bērnība, un tur bija palikusi viņa sirds. Gunārs bija uzticīgs: kam pieķērās, pieķērās uz mūžu un nekad nenodeva. Gunārs aicināja pie sevis uz Struteles ielu, kur, verot durvis uz viņa istabu, no pretējās sienas uz mums raudzījās Gunāra glezna šedevrs - pašportrets ar vecākiem - tēvs bijušais latviešu strēlnieks un māte, noprecēta pie Donas (reizēm dēvēju viņu par Donas kazaku, tik temperamentīgs un traks viņš bija). Gunārs mācēja svinēt dzīvi, ņemt no tās to, ko tā tajā brīdī sniedza vai, pareizāk sakot, pats šo brīdi pārvērta par svētkiem. Taču, kad Gunāram bija jāstrādā, jānodod kāda ilustrācija grāmatai, presei vai Latvijas Bankai naudas zīmju paraugi, vai arī, ja viņš bija nolēmis gleznot (lai gan arī tam viņam bieži pietrūka laika), tad nekāda vara viņu no mājas ārā dabūt nevarēja un durvis draugiem nevērās. Viņš bija izcils gleznotājs, zīmētājs, grafiķis, kā arī mākslinieks leļļu filmām. Lai zemes māte Tevi saņem ar draudzīgām un mīļām rokām. Pa baltu ziemas ceļu mūžībā aizgājis mākslinieks Gunārs Cīlītis - interesanta, daudzšķautņaina personība, cilvēks, kas izstaroja labestīgumu un darbus radīja ar neparastu mīļumu. Esam pateicīgi par sudraba monētās iekaltajiem Rīgas gadsimtiem, tūkstošgades robežojošo monētu Millennium, zelta 5 latu monētā atdzimušo Riharda Zariņa darināto latviešu tautumeitas simbolu. Paliek mūža veikums un atmiņas. Atvadīšanās no mākslinieka 16.februārī plkst.12.00 Krematorijas Lielajā sēru zālē.
---
Paši jaunākie «Dadža» lasītāji Gunāra Cīlīša vārdu pazīst visai maz, jo jau krietnu laiku uz visiem telefona zvaniem, ka vajadzētu žurnālam kaut ko uztaisīt, viņš atbild ar parasto: «Patlaban vēl ne, nobeigšu te vienu citu darbiņu un tad . . .», un tā vienam darbiņam seko otrs, tad trešs . .. Vai nu tas ir diža plakāta pasūtījums, vai mazītiņa vinjetīte teātra programmai — visu Gunārs Cīlītis dara ar vislielāko rūpību un maksimālu pašatdevi. Starp citu, viņa tēvam Augustam Cīlītim, maizniekam, bez jau minētās nodarbošanās bija arī kāda aizraušanās, proti, sports, smagatlētika, tā laika cilvēku valodā runājot, viņš bija cīkstonis. Tātad Gunārs ir arī cīkstoņa dēls. Un kā tāds — garā, protams, — viņš atbilst savam tēvam, liekas, viņš pat pārspēj to — jo viņam piemīt īsts cīkstoņa spars — nepadoties un cīnīties līdz galam.
Kad kāds no draugiem apgalvo, ka Gunāra Cīlīša zīmējumi ir šedevri, viņš kautrīgi smaida, atmet ar roku un saka: «Nepekšķi!» Un, lūk, arī šeit viņš parādās kā cīnītājs, jo īsti cīnītāji nelielās ar savām uzvarām. (Dadzis, 15.04.1987)
Джерело: diena.lv
немає місць
Iм'я зв'язок | Тип відносин | Опис | ||
---|---|---|---|---|
1 | Augusts Cīlītis | Батько | ||
2 | Marija Cīlīte | Мама | ||
3 | Paulīne Baltzare | Відносний | ||
4 | Aleksandrs Stankevičs | Друг | ||
5 | Helēna Celmiņa | Знакомый |
Не вказано події