Antonijs Stikuts

Latvijas patriots, politiski represēts

Antonijs Stikuts ir dzimis 1922.gadā vienā no garīgi bagātākajiem pagastiem bijušajā Daugavpils apriņķī - Asūnē, kur šūpulis kārts Konstantīnam Raudivem, Pāvelam Neikšānam, Konstantīnam Aizpuram, kur pagājusi bērnība Norbertam Trepšam.

Antonija vecāku viensēta Žurovku ciemā bija viena no sakoptākajām, ģimenē valdīja latgaliskās tradīcijas, cieņa un kārtība, ko uzturēja māte Helēna un tēvs Antons – kādreizējais cara armijas virsnieks.

Brīvās Latvijas laikā Stikutu dzīve bija raita un svētīga. Vecāki par vienu no lielākajām bagātībām uzskatīja bērnu skološanu - divi dēli un meita tika sūtīti uz vietējo Asūnes 6-klasīgo pamatskolu, pēc tam uz Krāslavas ģimnāziju. Saticīgas un stabilas ģimenes dzīvei pārvelk svītru Otrais pasaules karš.

Antonijs, Krāslavas ģimnāzijas – 1. vidusskolas 10. klases skolnieks, 1940.gada septembra nogalē tika arestēts. Antonijs bija viens no pirmajiem padomju režīma upuriem Krāslavā. Antonijam pēc viņa vārdiem sākās “murgu gadi”, kas ilga līdz pat 1956. gadam un arī pēc tam viņam nebija iespējas dzīvot Dzimtenē…

Antonijs 1940. gada rudeni atceras:
“1. septembrī uz mācībām ierados skautu formā. Sevišķi lepojos ar šūtajām trijām baltajām strīpiņām pie krūšu kabatiņām, biju virskopnieks Krāslavas ģimnāzijas 127. skautu vienībā. Klasē valdīja apslēpts klusums, bet jau varēja manīt tādus cilvēkus, kam padomju okupācija bija pa prātam. Jutu, ka man bija pievērsti daudzi skatieni. Tūlīt pēc stundām aizgāju pie Edmunda Čužāna (skat.Heinriks Čužāns) un nolēmām dibināt pretošanās kustību padomju varai, uz vietas tika izstrādāts darbības plāns: nodibināt sakarus ar Daugavpils ģimnāziju, Malnavas lauksaimniecības ģimnāziju, savākt pēc iespējas vairāk Latvijas valsts karogus, lai, vajadzības gadījumā, varētu izkārt. Sākām rakstīt dažāda satura uzsaukumus un plakātus. Kaut arī nelegālā darbība tika rūpīgi slēpta, arests ilgi nebija jāgaida. Tas notika 1940.gada 28. septembrī skolā pirmās stundas laikā, kad klasē ienāca čekisti un no lapiņas nolasīja:” Čužāns, Pauliņš, Stikuts, Grizāns.” Jau pievakarē mūs aizveda uz Daugavpils cietumu, kur izvietoja vieninieku kamerās. Ārpus tiesas kārtā Tautas komisariāta Sevišķā apspriedē 1941.gada maijā par pretpadomju agitāciju un propogandu tika piespriests 8 gadi ieslodzījumā.”
 

22.jūnijā cietumniekus sadzina vagonos, un sākās viņu ceļš uz austrumiem, kur sekoja Krasnojarskas un Jeņisejas cietumi, Kanska. 1948. gadā apritēja piespriestie mokpilnie gadi, un domas jau kavējās pie tēva sētas, bet nāca jauns paziņojums: visi politiski notiesātie tiek izsūtīti uz mūža nometināšanu Krasnojarskas apgabalā. Laivas devās lejup pa Jeniseju, tad augšup pa Angaru līdz Motiginai, tad konvoja pavadībā uz taigu, kur tika norādīta vieta būdu celšanai un ceļu būvei. Taigas biezokņi mīļās Latvijas vietā. Smags darbs un plāns uzturs, bet izturēt vajadzēja.

Tikai 1956. gada iznāca rīkojums atbrīvot politiski notiesātos no nometinājuma, bet ar ierakstu pasē, kas aizliedza pierakstīties viesnīcās un iekārtoties piemērotā darbā, tā bija tā saucamā “vilka pase”.
Tai klāt Antonijam vēl tika izsniegta 2. grupas invaliditātes apliecība.

Par ceļu uz dzimteni Stikuta kungs raksta tā: ”No Krasnojarskas taigas ceļš līdz tēva mājām ilga veselu gadu. Tuvojoties savam ciemam, sastapu aizaugušus laukus, daudz neapdzīvotu māju. Bija pazuduši ne tikai cilvēki, bet veselas saimniecības. Manā Žuravku ciemā no tēva mājām bija palikuši tikai pamati. Gāju tālāk uz Asūni, kur agrāk bija manas mātes mantotā māja. Vēl no tālienes bija redzams plīvojam sarkanais karogs un uzraksts “Milicija”. Dagdas sociālas apdrošināšanas nodaļā izrakstīja invaliditātes pensiju 34 rubļus. Sāku meklēt vietu dzīvošanai, bet par tādu naudu uz dzīvokli nebija ko cerēt. Sameklēju klases biedreni Ņinu Žmudinu Inčukalnā, kura iekārtoja dzīvot pie saviem vecākiem.”

Antonijs beidza biškopja kursus, bet ieraksts pasē bija līdzīgs bīstamai slimībai un liedza iekārtoties darbā. Vēlāk izdodas iekārtoties meliorācijas sistēmā, jo viņam bija arī būvdarbu vadītāja kursu apliecība. Mainoties vadībai, no darba tomēr vajadzēja aiziet.

Otrās grupas invalīds ar melno ierakstu pasē joprojām bija politiski neuzticams - tautas ienaidnieks. Darbu nekur nevarēja atrast un sieva ierosināja braukt pie viņas vecākiem uz Ukrainu. Nekas cits neatlika kā otrreiz atstāt Latviju, tagad jau brīvprātīgi. Ukrainā ierakstam pasē gandrīz nepievērsa vērību, varēja dabūt piemērotu darbu.

1991. gadā kad Latvija atguva neatkarību, Antonijs sāka kārtot savu atgriešanos Latvijā, bet sastapās ar neparedzētu šķērsli - dokumentos nebija norādīta tautība. Tā kā Asūnes baznīcas arhīvs bija iznīcināts, tad tikai 1999. gadā, kad, par laimi, atradās Ukrainā izdotās autovadītāja tiesības, kur bija rakstīts:”latiš”, tas sekmēja atgriešanos Latvijā.

No Antonija dzīves bija izsvītroti 17 gadi. Viņam esot izsūtījumā, māte, tēvs un māsa 1944. gadā devās bēgļu gaitās, kuras beidzās Missisipi kokvilnas laukos ASV.

Tēvs mira 1960. gadā, bet māte Helēna nodzīvoja ilgu un svētīgu 102 gadu garu mūžu. Tagad māsa dzīvo Floridā. Brālis Alfrēds izstaigāja vācu armijas Gaisa spēku izpalīga gaitas Otra pasaules kara gados. Tagad Alfrēds dzīvo Kanādā - Toronto.

Pats Antonijs apmeties uz dzīvi Jelgavā. No savas raženās, stiprās ar latgaliešu sīkstumu bagātas saimes, kuras stiprā puse bija darbs, Antonijs šo kvalitāti ir paturējis visu mūžu. Bijis liels entuziasts sabiedriskajā dzīvē: strādāja par treneri invalīdu sporta biedrībā, organizēja šaha un dambretes sekcijas, ir sagatavojis 14 meistarkandidātus dambretē, pats bija meistarkandidāts dambretē. Līdzās šiem veica arī daudz citu pienākumu.

Dzīves lielākajā daļā ir iets pret vēju, bet vienmēr Antonijs ir saglabājis cerības.

ATTĒLI:
A. Stikuts Krāslavas ģimnāzijas 70 gadu jubilejā 1993. gadā papildina “atmiņu koku” par saviem skolas gadiem
***
2004.gada oktobris
Krāslavas ģimnāzija
Apkopoja Diāna Žilinska 12.klase.
Konsultants: Janīna Gekiša