Žanis Ansons

Žanis Ansons  bija Latviešu leģiona virsseržants, Bruņinieka pakāpes dzelzs krusta kavalieris.

Dzimis Kandavas pagasta "Priedulās" zemnieka ģimenē.

Izglītojies Kandavas pamatskolā. Pēc obligātā dienesta Latvijas Bruņotajos spēkos turpinājis strādāt tēva saimniecībā.

1942. gadā Ansons iestājās 24. Talsu policijas bataljonā, kur dienēja 1. rotā

Bataljona sastāvā piedalījies cīņās pret partizāniem ārpus Latvijas teritorijas.

1943. gada martā sākās Latviešu SS brīvprātīgo brigādes (vēlākā 19. grenadieru divīzija) formēšana.

18. aprīlī 24. Talsu policijas bataljonu, kurā dienēja Ansons, kā 1. bataljonu iekļāva 2. ("Imantas") kājnieku pulkā.

1944. gada aprīlī paaugstināts par hauptšārfīreru jeb virsseržantu.

Pēc brigādes pārformēšanas par divīziju 1944. gada maijā dienējis 44. grenadieru pulkā.

Nogājis kaujas ceļu no Volhovas līdz pat Kurzemes cietoksnim.

Otrā pasaules kara laikā Ansons tika apbalvots ar Dzels krusta II un I šķiru, bronzas Tuvcīņas nozīmi, sudraba Kājnieku trieciena nozīmi, Drošsirdības zīmi ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem, Ievainojuma nozīmi melnā.

Ansons bija viens no divpadsmit latviešiem, kurš tika apbalvots ar augstāko Vācijas apbalvojumu Dzelzs krusta Bruņinieka krustu (1945. gada janvārī). Šo apbalvojumu viņš ieguva par to, ka Trešās Kurzemes lielkaujas (1944. gada 23. — 31. decembris) laikā pirms pretuzbrukuma devās kopā ar 8 vīru izlūku vienību pretinieka aizmugurē un spēja to padzīt no augstienes 73,0, izliekoties par krievu karavīriem.

Viņš bija pirmais latviešu instruktors, kurš tika apbalvots ar šo apbalvojumu.

Pēc Vācijas kapitulācijas Ansons nepadevās gūstā un slēpās Kandavas pagasta Mazrūmenes apkārtnē.

1945. gada 18. decembrī viņu apcietināja. Pēc tam viņam tika piespriests izsūtījums uz Vorkutu.

1955. gadā Ansons atgriezās Latvijā.

1968. gada 24. novembrī viņš aizgāja aizsaulē.

Zemes klēpī guldīts Kandavas pagasta Priedulu kapsētā