Sophia Mathies

Sophia Mathies dz. Freck dzimusi 12.12.1853. gadā, Jelgavā.

1920. gadā patstāvīga dzīvesvieta Platones pagasta "Jaunērgļu" mājās. Atraitne. Luterticīga.

Radiniece Platones "Stedelnieku" Šūlmaņiem.

Fagments no Zemgales sendienu stāsta "Šūlmaņu dzimtas hronika". -

 Pārejot uz dzīvi Stedelniekos, Ērgļos paliek, kā mājas pieskatītāja mana mātes māte, no mums bērniem saukta Grossmama. Viņa saimniecībā neko daudz nemaisās, vienīgi visas atslēgas un produkti ir viņas zināšanā. Vēlāk tēvs dod viņai palīgos algotu saimnieci. Viņa dzīvo klusi, noslēgusēs sevī un ne ar vienu nesaietas, labprāt lasa romānus, galvenokārt vācu, kā arī vācu žurnālus, ko abonē Rīgā dzīvojošais dēls. Grossmama mīl arī kārtis paspēlēt, viņas mīļākā spēle ir 66. Mēs gandrīz katru svētdienu esam Ērgļos uz pusdienām, kur arī ierodas bieži Grossmamas brāļa meita ar savu vīru Mathiesu, kurš ir tuvējās Maikūnu sudmalās par melderi, viņš tās nomā. 
            Pēc pusdienām tiek apskatīta saimniecība un lopi, un tēvs norāda priekšstrādniekam, kas nākošā nedēļā darāms. Kad mēs neesam Ērgļos, tad Grossmama brauc pie mums ciemos, un, ja trāpās vēl kādi ciemiņi, tad tiek saspēlēts uz kārtīm. Uz Rīgu pie meitas Marijas Grossmama brauca ļoti reti. Mana tante tad arī gandrīz katru svētdienu pavadīja pie mums, un tad jau viņa arī satikās ar Grossmamu. Parasti tante Marija paņēma arī līdzi kādus no saviem paziņām, galvenokārt Neugebaueri un fabrikanta Bikinga famīliju. Vecais Bikings dažreiz palika ciemoties pie Grossmamas pat pāris nedēļas.
                  Cik es varu atcerēties, tad Grossmama ne reizes netika braukuse uz Koknesi pie savas māsas, kura tur dzīvoja pie sava dēla Ševoca Kokneses Krieviņu mājās. Grossmama slimoja ar žulti, kas viņai radīja stipras sāpes. Viņa lietoja visādas tējas, kas gan viņai deva drusku atvieglojumu, bet izārstēt nevarēja. Viņa mirst 1908. gadā, meitai Marijai klāt esot. Uz bērēm ieradās arī viņas māsa no Kokneses.
                   Kādus pāris gadus pirms tam uz Ērgļiem pāriet dzīvot brālis Gustis. Viņam skolā neveicas, un viņš izstājas no reālskolas trešās klases. Tēvs tad nu ieliek viņu Ērgļos par savu palīgu. Pēc Grossmamas nāves Gustis saimnieko ar algotu saimnieci, bet, tā kā viņš ir stipri jauns, tad tur nekas prātīgs nesanāk. Tēvs atlaiž saimnieci un sarunā viņas vietā Mathiesus - tanti ar viņas vīru. 
 

Zemgales dzimtas sendienu stāsts                                                            Leonards Šūlmanis

ŠŪLMAŅU DZIMTAS CHRONIKA
5. turpinājums

            Onkulis Mathies slimo ar bronchītu un nevar vairs par melderi strādāt, un ar sudmalām viņiem neiet nekādā jēgā. Viņi ir priecīgi, ka var apmesties pie mums uz dzīvi Jaunērgļos. Tante vada mājsaimniecību, un onkulis strādā šādu tādu koka darbu, cik slimība viņam to atļauj. Rudeņos viņš brauc ar āboliem uz Jelgavu, kurus viņš pārdod uz tirgu, kā arī uzpircējiem. Mans onkulis ir kaislīgs mednieks, bet savas slimības dēļ uz medībām nevar iet.
Viņam jāapmierinājas ar tā saucamo "lūri", kura pastāvēja iekš tam, ka mednieks nostājās kaut kur paslēpies meža malā vakarā un gaidīja, kad iznāks kāds zaķis vai stirna. Tur jau, zināms, vajadzēja zināt jau iepriekš, kurā vietā zvēri mēdz no meža iznākt. Šāds medību veids bij noliegts, un to varēja piekopt tikai slepus.
                  Ziemā viņš nolika dārzā āboliņu zaķiem un tad gaišās naktis tos uzmanīja. Viņš ar ziemā noķēra pa seskam lamatās, kuru ādiņas līdz ar zaķu ādām pārdeva žīdu pauniniekiem, tā sagādādams sev mazu kabatas naudu priekš tabakas un cigāriem. Tante viņam priekš tādām lietām naudu nedeva, jo gribēja viņu no smēķēšanas atradināt, bet tas viņai neizdevās. Onkulim patika ar žīdiem andelēties, viņš varēja piecu kapeiku dēļ stundām ar tiem diņģēties.
              Mathiesiem bērnu nebij, un tantei sudmalās bij pāris klēpja sunīšu un onkulim jūras cūciņas jeb baltās žurkas. Kādreiz viņš bij pieradinājis ezi, tā viņiem katram bij ar ko noņemties brīvā laikā. Pie mums viņi atnāca bez kādiem dzīvniekiem. Onkulis bij īsts vācu cunftes melderis un jaunībā bij kā vanderzellis pa pasauli ceļojis. Viņš tagad vēl glabāja savu vanderzeļļa pasi jeb ceļojumu grāmatiņu. Ar tanti viņš bij iepazinies vienā muižā, kur viņš strādāja sudmalās par zelli un viņa pie kungiem par cofi . Pēc kāzām onkulis noīrēja pats vienas sudmalas, bet, tā kā mana tante bij radusi lepni dzīvot, tad ne pie kādas lielas turības viņi savā mūžā nebij tikuši. Nu viņi klusi un mierīgi pavadīja savu mūža vakaru pie mums Jaunērgļos.
                    Onkulim bij viens brālis Vilces pagastā par kroģeri un, krogiem izbeidzoties, nomāja krogu kā saimniecību. Bij bez bērniem, labi turīgs, vēlāk nopērk namu Saldū un pāriet uz turieni dzīvot. Otrs brālis ir melderis Besarābijā, ļoti turīgs vīrs, ar daudz bērnu ģimeni. Onkulis mirst 1914. gada rudenī, sākoties Pirmajam pasaules karam. Arī viņš tika apglabāts mūsu dzimtas kapos. 
                   Gustis saimniekoja Ērgļos kopā ar Mathiesiem, papildinādamies saimniekošanas mākā, kā arī attīstīdamies par kaislīgu mednieku un kavalieri. Apmeklēja zaļumballes un citus apkārtējos sarīkojumus, sadraudzējās ar vienu otru kaimiņu jaunieti. Es skolas brīvlaikā un svētku brīvdienās šad tad ciemojos pie brāļa Ērgļos un tad tiku arī līdzi uz vienu otru sarīkojumu. Šai laimīgai dzīvei Pirmais pasaules karš pārvilka strīpu pāri.