Juris Caunītis

Dzimis 1826. gada 30. augustā Inčukalna Galaeniņos pārtikuša saimnieka ģimenē. Viņa dzīves ceļu līdzīgi daudziem citiem pirmās latviešu inteliģences pārstāvjiem noteica tas, ka vecāki dēlam deva izglītību tāpēc, ka veselības dēļ tas nebūtu varējis apsaimniekot mājas, kļūt par zemkopi. Tā nu viņš uzsāka mācības Ropažu draudzes skolā, kur audzināšana notika pamācoši reliģiozā garā, kā tas bija pieņemts 19. gadsimta pirmajā pusē. Viens no pirmajiem pagājušā gadsimta latviešu nacionālās atmodas darbiniekiem. Vēlāk mācījies Cimzes skolotāju seminārā, bija Jura Neikena draugs un studiju biedrs.

"Londonas avīze" 1996.gada 9.septembra numurā raksta: "Es nāku no mazas tautas, un tajā es aiziešu rit kā latvietis caur un cauri, un mani nepārkrustit.

Ar šīm Knuta Skujenieka dzejas rindām aktrises Ārijas Stūrnieces izpildījumā Rīgas Mārtiņa kapos 2.septembrī izskanēja piemiņas bridis, kas bija veltīts vienam no pirmajiem pagājušā gadsimta latviešu nacionālās atmodas darbiniekiem — Jurim Caunitim (1826. g. 30. aug. — 1861. g. 1. dec). Zīmīgi, ka mūsu laika biedra dzejolī izteiktā doma sasaucas ar Jura Caunīša centieniem pagājušajā gadsimtā. Strādādams par skolotāju pēc Cimzes skolotāju semināra beigšanas, Juris Caunītis vispirmām kārtām cīnījās par latvietības nostiprināšanu. Tā bija pirmā balss, kas lika latviešu skolotājiem apzināties, ka latvieši nav iznīkstošacilts, bet tauta, kura ir un kurai jāpastāv. Viņš bija pirmais no jaunlatviešiem, kas nodibināja kontaktus ar strādniekiem, tekstilrūpnieka Tilo fabrikā Zasumuižā izveidodams svētdienas skolu pieaugušiem, vēlāk arī tā dēvēto tautībnieku pulciņu, kura galvenais mērķis bija latviešu nacionālās pašapziņas modināšana."Viņš bija viens no pirmajiem," — tā savā publikācijā rakstīja Valdemārs Ancītis. Un tiešām, iepriekš pieminētām darba jomām varam pievienot pārējās — izveidotā strādnieku bibliotēka Tilo fabrikā bija pirmā grāmatu krātuve Rīgā pēc Kr. Valdemāra radītās bibliotēkas Ēdolē. Viņš bija arī viens no pirmajiem literātūras kritiķiem Latvijā, kas ievadīja pirmo īsto polemiku latviešu literatūras vēsturē. Jurim Caunītim pieder arī pirmie dziesmu krājumi — 100 dziesmas un ziņģes ar notīm jaunekļiem par latu (1858. g.) un "Dziesmu kronis. 100 dziesmiņas uz vienu un vairāk balsīm, dziedamas skolas bērniem" (1. izd. 1861., 2.—1867., 5.—1884. g.), kuri iznāk jau labu laiku pirms Jāņa Cimzes slavenās "Dziesmu rotas". Šos un vēl citus faktus no Jura Caunīša dzīves piemiņas brīdī kapos atgādināja Rīgas domnieks Romāns Pussars un mūzikas vēsturnieks Arnolds Klotiņš. Rīgas Latviešu biedrības pārstāvji piebilda, ka pirmos statūtus gan vēlāk nodibinātai biedrībai jau 1860. gadā izstrādāja Juris Caunītis kopā ar Bernhardu Dīriķi un Kasparu Biezbārdi. Piemiņas brīža viesi bija arī Zinātņu akadēmijas pārstāvis Jānis Stradiņš, Rīgas pilsētas Domes priekšsēdētājs Māris Purgailis, Kurzemes rajona valdes pārstāvji u.c. Ar mūzikāliem priekšnesumiem sanākšanu kuplināja E. Dārziņa mūzikas vidusskolas audzēkņi, Imantas ģimnāzijas zēnu koris "Auseklītis". Bet par pieminekļa atjaunošanas ideju un organizatorisko veikumu tā tapšanā jāpateicas vēsturniekam Oļģertam Aunam, kā arī Rīgas nacionālās frakcijas domniekiem par materiālās palīdzības izkārtošanu. Juris Caunītis nav vienīgais pagājušā gadsimta censonis, kurš ar savu neatlaidīgo cīņu par latviešu nacionālās kultūras veidošanu var kalpot šodienas jaunatnei par paraugu. Liekas, ka klātesošo cilvēku, īpaši skolnieku acīs varēja saskatīt, ka turpmāk šī kapa vieta ar zāli neaizaugs."

-----

Gandrīz vienā laikā ar Tērbatas studentu pulciņu Rīgā nodibinājās Jura Caunīša pulciņš, kam liela nozīme latviešu garīgo interešu modināšanā. J. Caunītis no 1853. gada darbojās par skolotāju G. A. Tilo fabrikas skolā, kur priekšnieks bija Mārtņš Balodis, vēlāk rosīgs Rīgas latviešu biedrības darbinieks. J. Caunītis bija beidzis J. Cimzes skolotāju semināru. Viņš centās dabūt līdzekļus no fabrikas īpašnieka (tas bijis liela vēriena uzņēmējs) arī svētdienas skolas nodibināšanai un bibliotēkas ierīkošanai. Tāpat viņš vēlējās ierīkot bumbotavu, lai dotu iespēju fabrikas strādniekiem svētdienās derīgi pakavēt laiku un garīgi atspirdzināties. Līdzekļus viņš arī dabūjis tiklab bumbotavai, kā arī svētdienas skolai un bibliotēkai. J. Caunītis izveidoja dziedāšanas vakarus. Tā pakāpeniski nodibinājās viņa pulciņš; tanī bija 17 dalībnieku. Visu viņu vārdi nav uzglabājušies. Pulciņā noteikti piedalījušies: minētās skolas priekšnieks Mārtiņš Balodis, fabrikas mašīnu pārzinis Pēteris Hāns, Mārtiņa skolas skolotājs Jānis Kaktiņš, Jāņa skolas skolotājs Zasulaukā Johans Ratminders, Baltās muižas nomnieks Aleksandrs Rēze (Reže?), arī Sīmanis Tībergs no Podaraga, Jānis Zilberfeils, kas strādāja pie kantorista Brederlota. Vēl piedalījās daži J. Caunīša draugi no lekšrīgas: grāmatvedis Pēteris Tīdemanis, Jāņa baznīcas ērģelnieks Miķelis Krauberģis un Jāņa baznīcas skolotājs N. Cirītis. Viņu nolūks bijis biedrot Rīgas latviešus, modināt tautas mīlestibu un pašapziņu, kopīgiem spēkiem cīnīties par latviešu tautas tiesībām.