Gvido Brūveris

Smagas slimības pieveikts, 1987. g. 18. jūlijā Buenosairesā Argentīnā 65 gadu vecumā no šīs zemes šķīrās savdabīgais zīmētājs, gleznotājs un grāmatu grafikas meistars Gvīdo Brūveris. Viņa daudzplākšņainā, mākslinieciskā personība būtu varējusi dot vēl tik daudz latviešu, kā arī starptautiskās mākslas jomās, bet tas vairs nebija lemts.
2. pasaules kara izraisītais latviešu tautas izklīdināšanas laiks 1949. gadā noveda Argentīnā Rīgā piedzimušo, Latvijas mākslas akadēmijā pāris gadus pamācījušos mākslinieku, kur drīz vien ieguva savu vietu turienes mākslas dzīvē, izpelnoties atzinību un godalgas savās izstādēs un grāmatu ilustrācijas laukā.Domās pārcilājot  Gvīdo Brūvera atstāto māksliniecisko mantojumu, vispirmām kārtām gribas izcelt viņa vienreizīgā talanta devumu zīmētāja un grāmatu ilustratora  jomā. Latviešu mākslinieku saimē viņam te nav daudz līdzinieku. Gvīdo Brūveris ir īsts lineārās mākslas meistars: estētiskas izjūtas un bagātas fantāzijas apveltīts mākslinieks un izsmalcināts, izslīpēts savas mākas pratējs. Viņa spēja apvienot jūtīgu, ekspresīvu līniju ar daudzplākšņainiem faktūru izmadarojumiem, viengabalainiem melnā sabiezinājumiem un bagātīgām ornamentālām pasāžām, un viņa spēja stāstošo elementu ieaust mākslinieciskā veidolu kopumā piešķir lielu izteiksmību un pievilcību viņa tušas zīmējumiem, un it sevišķi grāmatu ilustrācijām, kā to varam pārliecināties meistariski ilustrētajos Valtera Ziediņa apgādā izdotajos divos greznumsējumos: Omāra Hajama „Dzeja" un Kahlila Gibrana „Pravietis". Viegli var iedomāties, cik mākslinieciski saistoši ir visi daudzie izdevumi, kurus Gvido Brūveris ilustrējis Argentīnas un starptautiskās preses un grāmatniecības laukos.
Gvido Brūveri atcerēsimies arī viņa savdabīgo gleznu dēļ! Piederēdams tai mūsu mākslinieku paaudzei, kas vēl pirms dzimtenes atstāšanas bija paguvusi apgūt stabilus mākslas pamatus Latvijas mākslas akadēmijā (kur Gvīdo Brūveris sevišķi augstu vērtējis mācības spēkus Augustu Annusu un Kārli Miesnieku), sekojot savu personisko interešu un izjūtu nosliecēm, bet balstoties uz labām pamatzināšanām, viņš spēja izveidot savu nemaināmo stilu, kas daļēji radniecīgs ekspresionismam, bet bez ekspresionistiem raksturīgā krāsu skarbuma. Pētīdams pasaules lielo mākslinieku darbus, viņš atklāja lielu tuvību ar Oskara Kokoškas izjūtu un Pētera Brīgeļa cilvēcīgo dzīves skatījumu, kam sava ietekme Gvīdo Brūvera jaunradē.
Gvīdo Brūveris ir stāstītājs un tēlotājs, un viņa gleznas (kā eļļas, tā akvareļa tehnikas) aizved mūs vai nu kādā noteiktajā pasaules vietā, piemēram, Buenosairesā, Venēcijā un Florencē, vai ieved mūs nozīmīgos dzīves notikumos un raksturīgās ļaužu sadzīves norisēs, kā, piemēram, plašajā ciklā ar latviešu bēgļu un trimdas dzīves tēmām vai izteikti argentīniskas gaisotnes piesātinātajā gleznu ciklā "Precības". Apbalvots ar labām redzētāja un zīmētāja dāvānām, Gvīdo Brūveris spēj iejusties un identificēties ar tēlojamo notikumu un vidi un to atveidot saistošā, personiska stila izteiksmē. Viņa gleznas nekad nav reālistiski sīkumos "izgludināts" vietas vai notikuma izklāstījums (pat cilvēki gleznoti vispārinātā, nevis individualizētā veidā), bet gan straujos, it kā „stenografiskos" krāsu ietriepienos reģistrēts vērojumu un mākslinieka izjūtu summējums, kas ar lielu izteiksmes dinamismu skatītāju acu priekšā uzbur vietas vai notikuma raksturojumu un dzīvo pulsējumu. Gvīdo Brūvera "stāstījumos" sastopamies ar viegli iedegtu humoru, dziļu nopietnību un ironiju, reizēm arī ar grotesku tēlojumu. Viņu arī ierosināja latviešu literatūra - piemēram gleznās, kuru tematika saistās ar Annas Brigaderes darbiem. Reizēm viņš pievērsies tikai glezniecisku problēmu risinājumiem. Kopš 1960-tajiem gadiem, Gvīdo Brūvera izstādes notikušas arī ASV un Kanādā, un, kaut dzīvodams tālajā Argentīnā, viņš arī piedalījies latviešu Kultūras fonda izstādēs Ziemeļamerikā.
1972. gadā Gvīdo Brūveris saņēma Ģenerāļa Goppera fonda balvu glezniecībā par triptihu ar bēgļu traģēdijas tēmu.

Avots: "Latvju māksla", 1988