Edvards Silnieks

Pārkāpis 90 gadu slieksni Edvards Silnieks aiziet mūžības ceļu, bet atstāj liecību par savu dzīvi, kas saistīta gan ar dabas un mākslas mīlestību, gan ar sabangotajiem laikmeta viļņiem.
Mežsarga dēls Edvards Silnieks dzimis Silukalnu meža masīva vidū, teiksmotā Zebrus ezera tuvumā Anneniekos. Pēc pagastskolas beigšanas vecāki viņu sūta uz Jelgavu agronoma J.Mazvērsīša vadītā zemkopības skolā, kura tad bija pazīstama ar latvisku garu. To viņš beidz 1915.gadā, kad kara darbība skar jau Lejaskurzemi. Bēgļu gaitās, sekojot krievu rīkojumam un iebiedēti no vāciešiem, plūst iedzīvotāji ar pajūgiem un lopu bariem. Silnieku ģimeni bēgļu ceļā aptura vācu izlūki un atgriež atpakaļ. Četrus gadus Edvards apstrādā zemi, kura spēja nodrošināt iztiku. Drūmais vācu okupācijas laiks jauneklim bija garīga izolācija. Nodibinoties Latvijas patstāvībai 1918.g. Edvards jūt nemieru un 1919.g. septembra beigās pa apkārtceļiem, apejot vācu karaspēka noslēgto Jelgavu, viņš nonāk Rīgā, lai studētu augstskolā. Kad oktobra pirmajās dienās sākas Bermonta uzbrukums Rīgai, Edvards brīvprātīgi iestājas jaunformētajā studentu bataljonā. Uzbrukumā pāri Daugavai uz gluda ledus slīd kājas. Līdzās Silniekam iet viņa vēlākais studiju  biedrs Žanis Stuberovskis, kas sauc:"Zābakus nost, zeķēs!" Tas līdz un Daugava ir pārieta. Studijas Latvijas Universitātē Silnieks sāk 1920./21.mācību gadā, izvēloties mežkopību kā iespējamo alternatīvu. Diplomdarbu docenta Kr.Meldera vadībā aizstāv 1926.g, kad arī beidz universitātes mežkopības nodaļu. Darbā iestājas Mežu departamentā 1925.g. par virsmežziņa-revidenta palīgu Ugālē. 1929.g. Silnieku pārceļ uz Augšzemi par Elkšņu virsmežzini, bet 1932.g. tai pašā amatā uz Bīriņiem. Augšzemē viņa interesi saista aizsargātais Trapa natans — ezerrieksts, ko viņš ar aizrautību aprūpē. Edvards raksta: "Dzīve laukos un mežos mani izveidoja par dabas mīļotāju un mednieku un atsvešināja no sabiedriskās dzīves." Taču 1923.g. viņš piedalās studējošo mežkopju biedrības "Šalkone" dibināšanā un, strādājot Ugālē un piedaloties diplomātu medībās prezidenta J.Čakstes laikā, nodibina saites ar akadēmisko vienību Austrums. Trimdā viņš kļūst šīs saimes loceklis.
1937.gadā Edvards Silnieks zaudē savu laulāto draudzeni Martu — ārsti Ādažos. Paliek trīs bārenītes — Ināra, Līga un Māra. Šī traģēdija smagi guļas uz Edvarda pleciem.
1944.g. rudenī Edvards Silnieks tikko pabeidzis apsēt savu ziemas kviešus tīrumu jaunsaimniecībā pie Bikstu stacijas, kad iebrūk krievu karaspēks. Viņam ar ģimeni tomēr izdodas izbēgt, un tālāk ceļš ved pāri Baltijas jūrai uz Gotlandi. Trimdā Silnieks strādā Mežu pētīšanas institūtā. Daudzkārt nepamanīta ir Edvarda Silnieka interese un aizraušanās citā virzienā. Varētu pat domāt, ka latviešu dziesma, valoda un literatūra un beidzot māksla ir tas komplekss, kas veido viņa būtību. Studiju laikā Silnieks iestājās LU korī, trimdā dzied Reitera korī. Korī arī dzied visas trīs Silnieka meitas. No latviešu rakstniekiem vistuvāks Silniekam ir Jaunsudrabiņš, ar kura Balto grāmatu viņš aizvada savas dzīves pēdējos brīžus. Sava mūža pēdējos gados Edvards pārsteidz daudzus ar savām eļļas gleznām un tēlniecību kokā. Šī aizraušanās ir viņa iekšējā prasība un nav skolas vai studiju veidota, šo mākslas darbu skaits ir krietni liels.
Par Edvarda Silnieku sēro viņa trīs meitas Ināra, Līga un Māra ar ģimenēm un viņa otrās laulības draudzene Nora. Dvēseles mieru mūžības ceļā!

Avots: "Brīvā Latvija", 23.01.1989