Arnolds Veide

Traģiskā auto sadursmē miris Melburnas latviešu virsnieku apvienības valdes priekšsēdis, Latvijas armijas un Latviešu leģiona leitnants, Daugavas vanags Arnolds Veide. Latviešu saime ir zaudējusi izcilu patriotu un sabiedrisku darbinieku, Viktorijas jāšanas sporta klubu biedru, jāšanas instruktoru un augstākās klases dresāžas sacensību tiesnesi. Par viņu sēro dzīves biedre, meita un brālis ar ģimeni.
Arnolds Veide dzimis 1917. gada 20. augustā Lugā, Krievijā, kur viņa tēvs dienēja cara huzāru pulkā. Drīz pēc revolūcijas čeka tēvu apcietina, un tikai 1920. gadā Veides ģimene var atgriezties Latvijā. 1940. gadā čeka  tēvu no jauna pratina, taču no aizvešanas ģimene paglābjas lauku mājās Kurzemē. 1949. gada 23. martā tēvu un māati, līdzīgi tūkstošiem citu latviešu ģimeņu, deportē uz Sibīriju, kur tēvs mirst 1954. gadā. Māte var atgriezties Latvļjā tikai 1956. gadā. Arnolds Veide 17 gadu vecumā nobeidz Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju un tūdaļ brīvprātīgi pieteicas karadienestā, taču viņu pieņem Jātnieku pulkā tikai pēc 2 gadiem. 1937. gadā viņu uzņem Latvijas Karaskolā, kuru sekmīgi beidz 1939. gadā. Šis ir pēdējais - trīspadsmitais - brīvās Latvijas Karaskolas izlaidums. Jaunie virsnieki saņem zobenus no kara ministra ģenerāļa J. Baloža, dodot solījumu: „Ģenerāļa kungs, solos nest - savam godam, latvju slavai, tēvzemei un brīvībai!"
Arnolda Veides karstā vēlēšanās ir piepildījusies: viņš ir kļuvis virsnieks Jātnieku pulkā un iedalīts instruktoru eskadronā. Tur jaunais leitnants izceļas ar savu izcilo jātnieka talantu un, īpaši trenējot piecus pulka zirgus, sapņo par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs, aizstāvot Latvijas krāsas. 1940. gadā Armijas zirgu sporta kluba vadītājs pulkv. V. Skaistlauks Veidi aicina par rikšošanas tiesnesi Rīgas hipodromā. Kā jaunā virsnieka, tā visas latviešu tautas cerībām un sapņiem nav piepildījuma, jo pienāk Baigais gads - padomju okupācija. 1940.gada jūnijā Latgales novada dziesmu svētkos Daugavpilī leitnants Veide ir nozīmēts par Valsts prezidents Kārļa Ulmaņa eskorta komandieri. Staltie puiši savos kumeļos jau nostādīti, gaida savu prezidentu. Tad nāk pavēle: atgriezties novietnē; prezidents neieradīsies. Latvijas traģēdija bļja sākusies. Jau pēc dažiem mēnešiem Jātnieku pulku izformē kā neuzticamu - dienā, kad pulkam jādod svinīgs solījums okupantu varai, sarkano karogu atrod sagrieztu. Jātnieku pulks atstāj Daugavpili pilnā sastāvā aiz saviem standartiem. lelas pilnas izvadītāju; daudz ziedu, vēl vairāk asaru, kā bērēs. Jātnieku pulka karavīrus sadala pa kājnieku pulkiem, un visus pulka zirgus aizved uz Krieviju. Smags brīdis, kad jātniekam nozog viņa draugu.
Kā lielam skaitam latviešu virsnieku, tā arī Arnoldam Veidem jānokļūst Litenē - krievu ielenktajā latviešu karavīru nometnē, kas vēlāk kļūst par daudzu latviešu virsnieku moku un nāves vbietu. Kad ltn. Veides vienībai jādodas pāri Latvijas robežai uz Krieviju, tā izdevīgā brīdī izklīst Latvijas mežos un grupējas pašaizsardzības vienībās, kas pasargā vairākus Vidzemes centrus no klīstošajām sarkanarmijas daļām.
1943. gadā ltn. Veide stājas Latviešu leģiona rindās - pulkv. K. Lobes komandētā Imantas (43.) pulka rindās un piedalās smagajās Opočkas kaujās. Frontē saslimušu, viņu pārsūta uz Rīgu, vēlāk uz Vāciju, kur nozīmē par pulkv. Briges adjutantu 3. būvpulkā.
Seko gūsts un došanās uz Austrāliju. Pēc diviem smaga darba līguma gadiem nepiepildās viņa sapnis - kļūt atkal par karavīru-jāšanas instruktoru Austrālijas armijā. Maizes darbs ir valsts telekomunikācijas departamentā. Upper Yarra jāšanas klubs ar vairāk nekā 100 dalībniekiem piesaista Arnoldu Veidi par savu galveno instruktoru. Šo darbu viņš veic 15 gadus. Klubs, godinot savu iemīļoto instruktoru, tagad radījis gadskārtēju Arnolda Veides piemiņas balvu izcilākajam dresāžas jātniekam. A Veide mācījis jāšanu arī vairākos citos jāšanas klubos un apstiprināts par dresāžas tiesnesi Viktorijā.
Draugi un kolēgas atceras Arnoldu Veidi kā sirsnīgu, enerģisku un izpalīdzīgu vadītāju, kas nekad nepadevās pesimismam, bet rosināja ticību labo spēku uzvarai. Viņš nešaubīgi ticēja Latvijas atdzimšanai; viņa dzīve bija virsnieka solījuma pildījums.

Viņu izvadīja no Melburnas Sv.Krusta baznīcas prāv. A Grosbahs un māc. A Elberts. Goda
sardzi veidoja Daugavas vanagi un jāšanas kluba jaunieši. Atvadu ziedi bija ziedojums vecajiem leģionāriem
Latvijā - ap $2.000.

Avots: "Austrālijas latvietis", 04.11.1994