Katrīna Rebiņa

Katrīna piedzima Platonovu ģimenē Krievijā īsi pirms revolūcijas, un viņas māte ar divām mazām meitenītēm atbrauca uz Latviju pie radiem Goliševā. Dzīve radu mājās nelielā Latgales miestā nebija viegla, un Katrīnai jau no mazām dienām bija jāstrādā. Jau septiņu gadu vecumā viņa sāka ganu gaitas (un viņa atcerējās, ka lietus laikā paglābās zem savas mīļākās gotiņas). Vēlāk viņu sūtīja palīdzēt radiem dažādos lauku darbos, un jau no mazām dienām viņa iemācījās smagi strādāt un nesūdzēties. Katrīnas pirmais algotais darbs pēc Ludzas krievu ģimnāzijas beigšanas bija pagasta valdē. Viņa bija pirmā (un vienīgā) sieviete vīriešu kantorī. Viņa strādāja ļoti labi, bet viņu diskriminēja, jo viņa bija sieviete, turklāt dzimusi Krievijā. Viņas priekšnieks pat ieturēja daļu viņas algas, un tikai, kad Katrīna apprecēja latviešu robežsargu Jāni Puzuli, ieturēto algu viņai izmaksāja. Ar Jāni Puzuli Katrīna iepazinās dziedot: abiem patika muzicēt. Pēc apprecēšanās Katrīnai bieži bija jāmaina dzīvesvieta, sekojot Jānim. Vislaimīgākais laiks viņai esot bijis Kurzemes jūrmalā, kur viņi dzīvojuši pie kāda laipna saimnieka. Tā kā Jānis darba pienākumu dēļ bieži nebija mājās, Katrīna varēja darīt, kas viņai tik ļoti patika: rušināties dārzā, ko saimnieks viņiem bija ierādījis, vai pastaigāties ar saviem diviem mazajiem puisīšiem Jāni unValdi gar jūru. Padomju Savienībai 1940. gadā okupējot Latviju, Jānis slēpās mežos, jo viņš bija „valsts ienaidnieks”. Vēlāk izrādījās, ka Puzuļu ģimene bija izsūtāmo sarakstos. Daudz vēlāk noskaidrojās, ka laipnais saimnieks ar ģimeni tika izsūtīts, un viņu māju vietā tagad vairs tikai palikuši pamati... Puzuļiem 1941. gadā piedzima meita Irēna. Padomju armijai tuvojoties, 1944. gada rudenī Katrīna ar trim maziem bērniem devās bēgļu gaitās. Jānis, kas bija uniformā, protams, nevarēja ar viņiem izbraukt. Katrīna ar bērniem vispirms dzīvoja Silēzijā, kur bieži bija jācieš izsalkums. Pēc kaŗa beigām viņi dzīvoja Vircburgas latviešu bēgļu nometnē. 1950. gadā viņi ar amerikāņu armijas transportkuģi iebrauca Ņuorleānā un pēc triju dienu brauciena ar vilcienu ieradās Dienvidkalifornijā un apmetās La Crescenta pilsētā. Katrīnas vīrs Jānis tika izsūtīts un mira Potmā. Katrīnai nu bija jāsāk jauna dzīve ar trim mazgadīgiem bērniem. Viņa apprecējās ar Zigfrīdu Rebiņu. Bērni auga un skolojās. Par laimi Katrīnai bija laba veselība. Viņa strādāja daždažādus darbus. Viens no tiem bija tapešu fabrikā, un no projām metamiem atgriezumiem izgrieza skaistas apsveikuma kartītes. Viņai patika dārza darbi. Bērni smējās, ka māte varētu izaudzēt priedi tuksnesī. Katrīnas mājā ziedēja Afrikas vijolītes. Viņai patika strādāt rokdarbus, arī gleznot. Pēc Zigfrīda nāves Katrīna 1992. gadā pārcēlās pie meitas uz Montānu, kur Katrīnai kaktusu un paradīzes putnu vietā nu ziedēja tulpes, ceriņi, gatavojās āboli. Katrīnas vienīgā sūdzība par vecumdienām bija, ka paliek arvien mazāk draugu... Viņa pati ilgi neslimoja. Dēls Jānis Puzulis piezvanīja, ka māte ir slimnīcā, un drīz vien viņa nepilnu 95 gadu vecumā iemiga mūža miegā. Nelaiķes pelnu urnu 16. maijā Glendāles meža kapos (Forest Lawn) apbedīja kapā, kur jau atdusas vīrs Zigfrīds. Izvadīja prāvests Dāvis Kaņeps.