Dāvis Ozoliņš

Jaunrozes un Seces skolotājs Dāvis Ozoliņš (Bilskas pag. Bānūzis – Ape) ir viena no savdabīgākajām personībām 19. gadsimta latviešu folkloristikas vēsturē, kura devums nozares attīstības kontekstā plašāk nav analizēts.

Dāvis dzimis Bānūža muižā Smiltenes draudzē, kur tēvs Pēteris bija pārnācis par kalpu (deģi) no tēva mājām Miķēļiem Mēra pag. Palsmaņa draudzē. Tur Ozoliņu senči bijuši par saimniekiem kopš Ziemeļu kara, bet XIX. gadsimteņa piecdesmitos gados Mēra muižas īpašniekam iepaticies viņus izlikt.

No 1868. līdz 1871. gadam mācījies Smiltenes Mālavas skolā.

 1871. g. rudenī iestājies Smiltenes draudzes skolā, kur par skolotājiem bijuši D. Dambergs un J. Miesiņš. Draudzes skolā mācījies līdz 1874. gada pavasarim. Tur viņu 
ievērojis Smiltenes mācītājs un toreizējais Vidzemes skolu padomnieks (šūlrāts) H. Guleke, kas Dāvi pieņēmis savā audzināšanā un skološanā.

1876. gada 23. jūnijā beidzis Tērauda skolotāju semināru Valkā.

1876. gada vasarā Jaunrozes pagasta valde pabeidza būvēt jauno „Dauškanu” skolas namu, un Dāvi Ozoliņu ievēlēja par skolotāju šajā skolā.

D.Ozoliņš nodibināja jauniešu jaukto kori, skatuves mākslas pulciņu, dziedāja korī. Kopā ar ragu pūtēju orķestri rīkojis zaļumsvētkus Lielanšu gravā pie Vaidavas. No pašām pirmajām darba dienām viņš īpašu vērību veltījis skolas dārza un parka plānošanai , pats tos veidojis. Mudinājis bērnus stādīt puķes un kokus pie savām mājām. Apes muižas parks tika stādīts tiešā D.Ozoliņa vadībā.

1879. gadā apprecējies ar Luīzi Jurģis no „Skripjiem”, kas viņam ir labs palīgs sadzīvē un darbā. Ģimenē piedzimst 4 bērni „Dauškanu” parkā skolotājs iestāda trīs ozolus saviem dēliem, bet  pāragri mirušajai meitiņai – liepu.

Jaunrozes pagastskolā Ozoliņš nostrādāja 32 gadus. Viņam vienam, bez palīgskolotāja, jāmāca ap 45 skolēni trijās grupās. Viņš iekārtoja skolas muzeju, gatavo herbāriju.

Atvēris bezmaksas tautas bibliotēku ar vairāk nekā 1000 grāmatām latviešu, vācu un krievu valodā.

Sakrātos, no plašas apkārtnes pierakstītos etnogrāfiskos materiālus (pasakas, dainas, sakāmvārdus, parunas, ticējumus, paražas) viņš mūža beigās sakopo 35 rokrakstu sējumos, pavisam 70 000 vienību. Ap 5000 tautasdziesmu iesūta Krišjānim Baronam.

Teikas nonāk P.Šmita izdevumos.

Maskavas Ķeizariskā dabas zinātnieku, antropologu un etnogrāfu biedrība jau 1881.gadā atzīst D.Ozoliņu par savu līdzstrādnieku.

 Nesaskaņu dēļ ar pagasta valdi 1908. gadā pārceļas uz Seci. Tur strādā par skolotāju un tautas bibliotekāru, organizē kori, spēlē ērģeles. Pēc 36 nostrādātiem gadiem aiziet pensijā.

1915. gadā pārceļas atpakaļ uz Api, dzīvo Avotu ielā 5,  bet pēc slimības 1916. gada 23. augustā mirst.

Dāvis Ozoliņš apglabāts Jaunrozes kapsētā (tagad – Igaunijas teritorijā) blakus pāragri mirušajai meitiņai Konstancei.

Pirmā pasaules kara gados, lai paglābtu Ozoliņa folkloras krājumus no kara briesmām vecākais dēls Kārlis, būdams Valkas pilsētas galva, evakuējis tos kopā ar pilsētas 
archīvu uz Kurgānu Sibīrijā. Latvijas republikas pirmajos gados vēl visi materiāli bija neskarti, tomēr evakuācija aizkavējās un pa šo laiku — lielākā daļa kopojumu gāja bojā. Tikai daļu no tiem izdevās paglābt; tie nodoti Folkloras krātuvei (5895 ticējumi, 1986 tautas dziesmas, 1025 var. tautas ārstniecībai, 912 mīklas, 792 daž. izteicieni, 692 sakāmvārdi, 494 teikas, 423 buramie vārdi, 355 var. parašām, 109 melodijas u. c. — kopā 13.137 vienības). 

Līdz šim atzinīgi novērtēts Ozoliņa pienesums, ar Apes apkaimes folkloras materiālu papildinot Krišjāņa Barona sakārtoto “Latvju dainu” un Ansa Lerha-Puškaiša apkopoto “Latviešu tautas teiku un pasaku” krājumus.

Vienlaikus teju bez ievērības ir palikušas Ozoliņa publikācijas galvenokārt par dažādiem tautas ticības jautājumiem, tāpat plašāk nav izvērtēta Ozoliņa folkloras kolekcijas tapšanas vēsture, folkloras vākšanas metodes, materiāla klasificēšanas principi, kā arī ambiciozā, bet nerealizētā krājuma “Pagātnes atmiņas” publicēšanas iecere.

http://www.lfmi.lu.lv/?id=1069&r=davim-ozolinam-160