Haralds Georgs Gideons fon Loudons

Haralds Georgs Gideons fon Loudons ; dzimis 1876. gadā Ķeižu muižā, miris 1959. gadā Berlīnē, Vācijā) bija vācbaltiešu ornitologs, Berlīnes universitātes ornitoloģijas profesors. Pētījis putnu pavasara migrāciju fenoloģiju, uzsācis masveidīgu putnu gredzenošanu, bijis pirmais putnu sistemātiķis Latvijā.

Daudzas viņa aprakstītās putnu pasugas un viena zīlīšu suga (Parus hyrcanus Zarudny & Loudon, 1905) mūsdienu putnu klasifikācijā apzīmētas ar Loudona vārdu.

Dzimis 1876. gada 11. aprīlī Ķeižu (Keysen) muižā netālu no Valmieras barona Viktora Loudona ģimenē. Viņš mācījās Bērzaines ģimnāzijā (Birkenruh) pie Cēsīm.

1890. gadā viņš sāka veidot savu privāto putnu olu kolekciju un novērot ligzdojošos putnus, 1894. gadā veidot Palearktikas putnu ādiņu kolekciju. Līdztekus papildināja savas zināšanas zooloģijā Sanktpēterburgas Ķeizariskās Krievijas Zinātņu akadēmijas Zooloģijas muzejā.

Savā pirmajā 1895. gada publikācijā “Par Baltijas provinču ligzdojošajiem putniem” Rīgas Dabas pētnieku biedrības žurnālā viņš apkopoja pieejamo literatūru par Baltijas putnu faunu, papildinot to ar saviem novērojumiem.

1897. gadā viņš sāka saimniekot Lizdēnu muižā (tagadējā Rencēnu pagastā), kur veica putnu fenoloģiskos novērojumus, atzīmējot pirmo putnu parādīšanās datumus ik pavasari vismaz līdz 1917. gadam.

1895.–1911. gadā viņš rīkoja sešas ornitoloģiskās ekspedīcijas uz Krimu, Aizkaukāzu (Tališa kalniem Azerbaidžānas dienvidos) un Centrālāziju.

1907. gadā viņu uzņēma Vācu Ornitologu biedrībā.

1907. gada 20. aprīlī Lizdēnos Loudons apgredzenoja meža pīli, aizsākot putnu gredzenošanu tagadējā Latvijas teritorijā un visā Krievijas impērijā. Vēlāk gredzeni tika uzlikti arī astoņiem baltajiem stārķiem.

Nākamajā gadā viņš apgredzenoja jau 65 sešu sugu putnus (laukirbe, baltais stārķis, svilpis, meža pīle, meža pūce un mājas strazds). Pētīja migrējošos putnus Matsalu līcī Igaunijas rietumos (1908-1912) un Lubāna ezera klānos (1914).

Loudona privātā kolekcija, kas līdz 1914. gadam sasniedza ap 20 tūkstošus vienību, glabājās Lizdēnu muižā. Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas agrārās reformas Loudons pārcēlās uz Berlīni Vācijā, kur bija Berlīnes universitātes ornitoloģijas profesors.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919.–1920. gadā kolekcija glabājās Valmierā nepiemērotos apstākļos, vēlāk to aizveda uz Rīgu.

Pēc viņa skolnieka Nikolaja fon Tranzē iniciatīvas 1922. gada 5. jūlijā nelielu daļu no Loudona kolekcijas, galvenokārt Latvijas sugas, nopirka Latvijas Universitātes Zooloģijas kabinets – kopskaitā 444 putnu ādiņas no 161 sugas.

Lielākā daļa mūsdienās glabājas tagadējā Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejā, ap 160 putnu ādiņu glabājas Amsterdamas universitātes Zooloģijas muzejā.

Pēdējo grāmatu ar nosaukumu "Lenkorāna ziemā" H. Loudons publicēja 1950. gadā.

Miris Berlīnē 1959. gada 1. janvārī.

***

Slavenais dzimtas pārstāvis, Austrijas feldmeršals Ernests fon Laudons stāstījis, ka viņa dzimta ir cēlusies no 14. gadsimtā Vidzemē ieceļojušiem skotiem, kas labi iederējās tā laika romantiskajās leģendās par pāvesta vajātajiem Templiešu ordeņa bruņiniekiem, kas nokļuvuši ne tikai Skotijā un Portugālē, bet arī citās Eiropas zemēs, taču tai skaitā vācu avotos šīs ziņas ir apšaubītas. Ticamāk, ka Ernesta Laudona dzimta ir cēlusies no jauktas etniskas vides Ļaudonas pilsnovadā (borchsokinge), kura pārvaldei jau pirms 1375. gada bija uzcelta mūra pils pie Svētupes ietekas Aiviekstē.

Pirmās ziņas par Laudonu dzimtu ir sastopamas 1432. gada dokumentā, kas liecina, ka Rīgas arhibīskaps Henings nodevis lēnī kādam Oto fon Laudonam (Otto von Laudohn) 4 arklus un 6 pūrvietas zemes pie "viņa kunga sētas" Tocītes (Tocenes) upes krastos. No šī lēņa vēlāk izveidojusies Toces pusmuižiņa (Totzen). Tātad Oto ir bijis šīs zemes kungs Ļaudonas pilsnovadā arī pirms lēņa piešķiršanas.

13. - 15. gadsimtā ir zināmi daudzi gadījumi, kas jaunie zemes senjori iekaroto zemi piešķīra lēnī kristītajiem iepriekšējiem zemes kungiem un viņu karakalpiem, pretī prasot uzticību un pakļaušanos. Aiviekstes upe tajā laikā bija svarīgs tirdzniecības ceļš, gar kuru notika arī karaspēka pārvietošanās militāro konfliktu laikā starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni, vēlāk arī Livonijas konfederācijas karos ar Maskavas valsti, poļu-zviedru karos un Lielajā Ziemeļu karā, tādēļ Laudonu ģimenē bija stipras karavīru tradīcijas.