Astrīda Beināre

Es tagad rakstu uz līniju lapas, jo arī mana vecmāmiņa raksta uz līniju lapām. Viņai ir ļoti skaists rokraksts. Rakstot mirdz acis. Daži saka, ka rokraksts ir dvēseles spogulis, Citi – ka acis. Es domāju, ka dvēseles spogulis ir domas, vārdi,, kas nāk pār katra lūpām, un smaids. Un manai vecmāmiņai ir skaists, mīļš smaids. Skaisti, mīļi vārdi nāk pār viņas lūpām, un es domāju, ka arī viņas domas ir skaistas un mīļas. Kas viņa ir? Tā ir mana vecmāmiņa Astrīda Beināre.

Astrīda nāca pasaulē 1937. gada 14. februārī. Viņa ilgus gadus strādāja par vācu valodas skolotāju. Man teica, ka viņa esot bijusi barga skolotāja, bet es zinu, ka viņa ļoti mīl bērnus, un bērni parasti iemīļo viņu. Viņai joprojām 1. Septembrī mēdz piezvanīt daži jau sen skolu beiguši skolēni. Arī es viņu katru gadu apsveicu. Aizeju ciemos, uzdāvinu ziedus. Tad mēs sēžam un runājam, mēdzam arī rakstīt. Viņas dzīvoklī pagāja liela daļa manas bērnības. Pirmajās klasēs viņa man nāca pretī uz skolu, tad mēs braucām pie viņas un gaidījām mammu. Viņa vienmēr man uztaisīja pusdienas. Ļoti garšīgas pusdienas! Pēc tam es gāju gulēt, bet viņa tikmēr rakstīja. Jā, viņa raksta grāmatas. Manuprāt, tās ir fantastiskas grāmatas.

No 7. klases skolnieces, mazmeitas Baibas Bataragas sacerējuma

***

Astrīda Beināre visu mūžu ir strādājusi par skolotāju (Ugāles, Olaines, skolās N. Draudziņas ģimnāzijā,, LU FMF),  paralēli rakstījusi stāstus un romānus.

Bija latviešu-baltvāciešu centra "Domus Rigensis" biedre.   Apbalvojumi:

• Latvijas Kultūrkapitālfonda Spīdolas stipendiāte (1990.06.20).
• Pāvesta Jāņa Pāvila II piemiņas medaļa.
• Luda Bērziņa prēm. laureāte (1994).
• DBLA stipendija 2000.g. lugai "Rīgas Dievmātes klosteris".
• Vairāki goda un atzinības raksti par teicamo darbu izglītības (skolotājas) darba laukā.

Dzimusi Siguldā.

1956. gadā Beigusi Siguldas vidusskolu.

1958. gadā beigusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu

1963. gadā absolvējusi LVU Vēstures un filololoģijas fakultātes Vācu valodas nodaļu

No 1963-1991. gadam strādājusi kā literārā konsultante skolēnu jaunrades žurnālos "Ugāle", "Paeglietis", "Liepa" u.c.

1984. gadā viņa uzrakstīja savu pirmo stāstu “Laipa”, kas tika godalgots žurnāla “Skola un Ģimene” konkursā.

1992. gadā publicēts viņas romāns “Rīgas Dievmātes klosteris” par 16. gadsimta Rīgas skaistāko sievieti, mūķeni Annu Notkenu.

Romāns ir atkārtoti publicēts 1993.gadā, 1995.gadā tas ir tulkots vācu valodā, pēc tam izdots arī ASV.

Pēc romāna iznākšanas ASV Astrīda Beināre saņēmusi no Kembridžas un Ņujorkas paziņojumus, ka informācija par viņu tiks iekļauta Eiropas un pasaules rakstnieku enciklopēdijās.

Romāns arī ekranizēts filmā “Anna” (1996).

2002. gadā izdots “Botičelli sargeņģelis: leģenda par Dievišķo enerģiju”, bet 2006. gadā iznāca Astrīdas Beināres romāns “Kaupo un svētais Grāls”, kurā rakstniece pieļauj, ka Svētais Grāls, bīstamajā ceļā slēpts vijolē, savulaik pa Gauju atvests uz Turaidu.

Šī grāmata ir autores veltījums dzimtajai vietai, Līvenu dzimtai, vēsturei.

2003.-stāsti "Kaķenīte", "Mīlulītis" ," Putna bērns" laikrakstā "Neatkarīgā Rīta avīze". Ilustrēta ar sabiedrībā pazīstamu cilvēku un viņu ģimenes locekļu - kaķu fotogrāfijām, Izd. "ANTERA".

2007 - grāmata "Kaupo un Svētais Grāls" izdota vācu valodā, izdevn. "Nacionālais apgāds".

2007 - novele "Kaildejotāja" žurnālā "Patiesā dzīve".

**

Šā gada 10. novembrī mūžībā aizgājusi rakstniece Astrīda Beināre (1937-2016), liecina ieraksts dzejnieka Aivara Eipura Facebook kontā.

Aivars Eipurs atvadvārdos raksta: “Mani saistīja viņas mistiskā pieredze.Viņa bija viena no tiem, ko jaunībā itkā nospēris zibens, un kādu brīdi turēta par mirušu. Vēlāk piedzīvojusi vīzijas, kas bija daļa no viņas realitātes.”