Kristiāns Bornmans

1639 Vācijā - 1714 Jelgavā

Dzejnieks, Jelgavas latīņu skolas rektors, hercoga bibliotēkas pārzinis. Dzimis Saksijā, Vitenbergas apkārtnē, Brēnas mācītāja Kristmana Bornmana ģimenē. Studējis Vitenbergas un Leipcigas universitātē. Ap 1679 apmeties uz dzīvi Jelgavā. Vēsturiskās poēmas "Jelgava" (Mitau) autors.

Avots: jelgavasbiblioteka.lv

___________________________

No žurnālistes Lāsmas Gaitnieces publikācijas izdevumā "Zemgales Ziņas" (2026.)

Kurš Jelgavā svinēja dzimšanas dienu cūkai un dzirdīja vistas ar vīnu?

Arvien lielāku popularitāti jelgavnieku un droši vien arī kāda pilsētas viesa vidū guvis Jelgavas Pilsētas bibliotēkas piedāvātais sarunu cikls “Novadpētniecības ceturtdienas – tas esot noticis Jelgavā”. Aktivitāti vada novadpētniecības speciāliste Andra Poota. Viņas mērķis ir apmeklētājus iepazīstināt ar tādām mūsu pilsētas vēstures lapaspusēm, kas lielākajai daļai cilvēku līdz šim bijušas svešas. Maija nogalē notika piektais sarunu cikls. Šoreiz uzmanības centrā bija Kristiana Bornmana poēma “Jelgava” un skatījums uz pilsētu no hercoga Frīdriha II Kazimira Ketlera, kuram tolaik piederēja vara, redzespunkta.

Senas kartes un vecum vecas grāmatas vecajā drukā

Sarunu cikls “Novadpētniecības ceturtdienas – tas esot noticis Jelgavā” notiek reizi mēnesī kopš šī gada janvāra. 21. maijā notika piektā tikšanās reize, kas bija viskuplāk apmeklētā. Tas liecina gan par plašāku šī sarīkojuma atpazīstamību, gan apmeklētāju intereses pieaugumu. Turklāt cikla vadītāja Andra Poota ir ne tikai laba stāstniece, bet arī allaž spēj izvēlēties intriģējošu tematu un saistoši to izstāstīt.

Sagatavot vēstījumu par laika posmu Jelgavā pirms 340 gadiem vai vēl senāk, ir pārbaudījums. Nereti tas nozīmē, ka nepieciešami grūtāk pieejami materiāli, tātad jādodas uz Latvijas Nacionālo bibliotēku un jāizmanto Reto grāmatu un rokrakstu krājums, par kura eksistenci daudzi pat nenojauš, taču Andrai šis ceļš, šķiet, ir labi iestaigāts. Ir jālasa seni iespieddarbi, tajā skaitā vecajā drukā, jāpētī vecas kartes un plāni. Citiem vārdiem, ir jāvelta daudz darba, lai sagatavotos šādai aktivitātei, taču rezultātā vismaz saujiņa interesentu kļūst zinošāki par savas pilsētas vēsturi un attīstību.

Šajā tikšanās reizē apmeklētāji varēja apskatīt pilsētas plānu no 1700. gada un uzzināt par Kristiāna Bornmana (1639–1714) Jelgavai veltīto slavas dziesmu – poēmu “Mitau”. Latviski to atdzejojis Valdis Bisenieks, un tā lasāma rakstu krājumā “Senā Jelgava” (2010), kas pieejams visās pilsētas bibliotēkās. Otra ļoti neparastā personība, par kuru varēja uzzināt vairāk, bija Bornmana laikabiedrs, Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba dēls Frīdrihs Kazimirs Ketlers (1650-1698).

Savukārt “Zemgales Ziņas” sarunu cikla laikā uzzināja, ka vārds “Jelgava” oficiāli tika lietots tikai pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, savukārt pirms tam paralēli tika lietoti divi nosaukumi – gan šis, gan arī vāciskais “Mitau”. Ja mūsdienās ļaudis par pilsētas zīmolu jeb atpazīstamības zīmi uztver Jelgavas pili, tad jāprecizē, ka agrākos laikos ne pils, ne tās dārzs neietilpa pilsētas teritorijā. Tos Jelgavai pievienoja vien 1921. gadā.

Talantīgi ļaudis – dīvaini raksturi

Viens no aspektiem, kas mūsdienu steidzīgajam cilvēkam vairākus gadsimtus senu vēsturi varētu padarīt interesantu, ir tajā laikā dzīvojošo ļaužu likteņi – viņu dzīvesstāsti, kas ietver arī dažādas dīvainības un pat vājības. Kāpēc mums vispār atcerēties par tādu vācu dzejnieku Kristianu Bornmanu (1639–1714)? Loģiski, ka viena no atbildēm varētu būt – viņš sacerēja baroka laikmeta poēmu “Mitau” (1686). Mūsdienās šis pirms 340 gadiem tapušais literārais darbs galvenokārt tiek uzskatīts par svarīgu kultūrvēsturisku liecību par 17. gadsimta Jelgavu, taču tā literārā vērtība nav īpaši nozīmīga. Kaut arī Poeta Laureatus Caesaris (dzejnieks) savā sacerējumā attēlojis un cildinājis sava laika Jelgavu, tās vidi, cilvēkus un nozīmi Kurzemes un Zemgales hercogistē, mūsdienu lasītāju, iespējams, šis darbs varētu atstāt vienaldzīgu. Viens no iemesliem ir tam laikam raksturīgais literārā darba stils. Ievads tiek izklāstīts pirmajās četrdesmit poēmas rindās, kas gan, vadoties pēc mūsdienu izpratnes, reveransi, pat lišķēšana augstākstāvošajiem. Tolaik šāds stils bija absolūti pieņemams, pat pašsaprotams, jo bez goddevīga cildinājuma un pazemības izrādīšanas valdniekiem tas, iespējams, nebūtu nonācis pie lasītājiem. Arī turpmākais izklāsts nevis ieintriģēs, bet drīzāk gan izraisīs smaidu. Uzreiz gan jāpiebilst, ka cilvēku literārās gaumes ir ļoti atšķirīgas. Var jau būt, ka arī mūsdienās būs lasītāji, kuri poēmu uztvers ar sajūsmu.

            Iespējams, ka daudzkārt vairāk par literāro mantojumu mūsdienu ļaudis varētu ieinteresēt Vācijā dzimušā Kristiana Bornmana dzīvesstāsts. Tajā netrūkst faktu, kas šodien ir krietni vien labāk saprotami par viņa poēmas rindām. Piemēram, vienpadsmit gadu vecumā nākamais dzejnieks iemanījās pamest Pfortas skolu (Vācijā), kur tobrīd ieguva izglītību. Tas izbrīna tādēļ, ka izglītības iestādē valdījusi ļoti stingra disciplīna, gluži vai klostera režīms. Un otrs – Leipcigas universitātē censonis tiek uzņemts divreiz. Kāds tam iemesls, vēl nav noskaidrots. Viņš paspējis apmeklēt arī Vitenbergas universitāti.

Skolu atstāj novārtā

Tikpat bezbēdīgs, kā Vācijā pavadītajos dzīves gados, Kristians Bornmans ierodas Jelgavā, kur pavada lielāko daļu savas dzīves un arī nomirst. Bezbēdīgs viņš arī palika, jo mīlēja jokot, baudīt labus smēķus un izsmalcinātus dzērienus. Pēc biogrāfijas faktiem zināms, ka 1685. gadā dzejnieku iecēla par Jelgavas Latīņu skolas rektoru. Paralēli strādājis par hercoga bibliotēkas pārzini un vēl atradis laiku dzejot.

            Tā kā arī pirms trīs un vairāk gadsimtiem diennaktī nebija vairāk par 24 stundām, skaidrs, ka jau tolaik ļaudis sūdzējās par laika trūkumu. Arī Bornmans saskārās ar šo problēmu, jo viņam bija ne tikai divas darbavietas un dzejošana kā sirdij mīļš vaļasprieks, bet vēl arī sešu bērnu ģimene. Te gan precizējams, ka dzejnieka dzīvesbiedre agri aizgāja mūžībā, tāpat arī visas četras meitas. Bornmans palika atraitņos ar diviem dēliem. Par to, vai viņa dzimta Jelgavā turpinās, ziņu nav.

Tātad dzejnieks bija ļoti aizņemts, kas nozīmē, ka vajadzēja prast saplānot laiku. Poēmas autoram šī māka īsti nepiemita, jo laikā, kad viņš bija Latīņu skolas rektors, mācību iestāde nokļuva bēdīgā stāvoklī, to apmeklēja vien pāris audzēkņu. Vai mūsdienās, kad daudzās skolās trūkst skolēnu, nav līdzīga situācija? Iespējams, iemesli ir atšķirīgi, taču rezultāts – līdzīgs. Bornmana laikā viņa vadīto Latīņu skolu ir absolvējuši vismaz divi skolēni. Tas secināms pēc viņu sagatavotajām runām, kas tika iespiestas, tātad ir saglabājušās līdz mūsdienām. Latīņu skolu savulaik absolvējis arī Vecaucē dzimušais latviešu dzejnieks un mācītājs Vilhelms Šteineks (1681-1735). 1711. gadā viņš kļuva par palīgmācītāju Jelgavas Svētās Annas baznīcā, taču jau pēc gada pārcēlās uz Tukumu, kur par mācītāju kalpoja līdz savai nāvei.

Atgriežoties pie Bornmana dzīvesstāsta, piebilstams, ka lielāko daļu laika viņš pavadīja, rakstīdams dzeju. Pat dzīves beigu posmā, kad bija smagi slims, literāts savu nodarbi nepārtrauca. Tad viņa dzejoļus pierakstījis Bornmana dēls.

Lielupes Pidriķa dīvainības

Daudz kolorītāka personība par galma dzejnieku bija viņa laikabiedrs Frīdrihs II Kazimirs Ketlers (1650-1698). Hercoga Jēkaba dēls, kurš Kurzemes un Zemgales hercogisti pārvaldīja no 1682. gada 10. janvāra līdz savai nāves dienai – 1698. gada 22. janvārim. Tieši viņš laikā, kad pārņēma varu, Kristianu Bornmanu iecēla par hercoga bibliotekāru. Varbūt tieši tādēļ dzejnieks Frīdrihu Kazimiru savos darbos tik pārspīlēti cildinājis, piemēram, paužot, cik tīrs kļūst gaiss, kur hercogs iet.

Jaunībā valdnieks bijis militārpersona, taču, atgriežoties civilajā dzīvē, izvēlējās to pavadīt lielā greznībā. Hercoga zirgaudzētavās bija arābu rikšotāji un oranžērijās audzēja ananāsus. Tika paplašināta Ozolmuižas medību piekūnu audzētava, savukārt pie Valguma ezera (Tukuma novada Smārdes pagasts) medību nolūkiem bija ierīkots hercoga zvērudārzs. 

Lai valdniekam šo grezno dzīvi nodrošinātu, vienkāršajiem ļaudīm bija ļoti sūri jāstrādā. Tādēļ neticams šķiet fakts, ka tautā par Frīdrihu Kazimiru saglabājušies nostāsti kā par labu valdnieku – gan ar piebildi, ka viņš tiek saukts par Lielupes Pidriķi. Viņš esot aizsargājis pilsētniekus pret muižniecības pretenzijām. Hercogu labi esot ieredzējuši arī zemnieki. Esot sacerēti Pidriķa stāsti, kuros viņš attēlots kā labsirdīgs, bagāts, miermīlīgs saimnieks, kurš nevarot atšķirt nopietnas lietas no muļķībām. Lopus Pidriķis uzrunājis, lietojot vārdus “paldies”, “lūdzu”, “kungs”, “kundze”; svinējis cūkas dzimšanas dienu, kuras laikā ēdis cūkas māsas jaunkundzes cepeti un dzirdinājis vistas ar Reinas vīnu; iebraukušajiem viesiem licis pasniegt buljonu no siena; saimniecības vajadzībām paredzēto naudu iespiedis rāceņu graizījumos.

Pēc Frīdriha Kazimira nāves viņš tiek apglabāts ar milzīgu pompu, ieguldot milzīgus līdzekļus. Rundāles pils vietnē iespējams izlasīt, ka hercogs tika apbedīts ārkārtīgi grezni, taču jau pēc septiņiem gadiem, zviedru karaspēks kārtējo reizi iebrūkot Jelgavā, pamatīgi tiek izlaupītas hercoga kapenes. Protokolā rakstīts, ka zviedru karavīri nolaupījuši vienu gredzenu, savukārt, meklējot pārējos, sagriezuši nelaiķa greznos cimdus, tāpat arī nogriezta viena puse mantijai un tapsējuma bārkstis. Goda svārkiem pilnībā sabojāts pamataudums. Ko te var piebilst, kā vien to, ka viss šajā dzīvē reiz beidzas.

UZZIŅAI:

Kristians Bornmans ir zināms kā autors, kurš savos darbos cildināja tā laika Jelgavu, tās vidi, cilvēkus un nozīmi Kurzemes un Zemgales hercogistē.

Senākos Jelgavas iedzīvotājus, ja var ticēt nostāstiem, sauca par Knitenbergiem un Viceniem.

Jelgavas pilī (runa ir par veco pili, ne tagadējo) dzimušā Frīdriha II Kazimira Ketlera valdīšanas laikā hercogvalsts zaudēja savu ģeopolitisko stāvokli un kļuva par Zviedrijas, Prūsijas un Krievijas teritoriālo interešu objektu.