Aina Rita Zariņa

Ilggadīga Latvijas Televīzijas režisore.

Avots: Diena, 09.12.2016

*******************

86.mūža gadā aizsaulē devusies ilggadēja Latvijas Televīzijas (LTV) režisore Aina Zariņa (kolēģu vidū saukta par Spīdolu). Zariņa LTV sāka strādāt 1955.gadā, bija režisore un LTV galvenā režisore, vēlāk Televīzijas muzeja vadītāja.

Reti kurš, kas pazina Ainu Zariņu, sauca viņu vārdā. Viņa mums televīzijā, teātra pasaulē un mūziķu vidē bija Spīdola. Izrādās, Teātra institūtā, stājoties aktieros, viņa bija runājusi Spīdolas monologu, un tā radās otrs vārds, kas izteica viņas būtību.

Viņa bija gaišs cilvēks, kurai mākslas, it īpaši teātra mīlestība deva spēku mīlēt cilvēkus un pārvarēt arī personīgās dzīves lielās nelaimes: divu dēlu nāvi un trešā nedziedināmo slimību, dāvanā gan dodot prāvu mazbērnu un mazmazbērnu pulciņu.

Viņas lielā ģimene bija televīzijas kolēģi, jo viņa bija un ir – mūsu ciltsmāte.

Televīzija tikko bija sākusi raidīt 1954.gadā, kad pēc pāris mēnešiem 1955.gada sākumā pulcējās pirmie, kuri sāka apgūt šo 20.gadsimta tehnikas brīnumu. Nedaudzo vidū bija arī no Teātra institūta atskaitītā Aina Vagotiņa (Spīdolas pirmslaulību uzvārds), kura savās aktierizpausmēs pedagogiem šķita līdzīga kursa biedrenei Antrai Liedskalniņai. Viņas palika draudzenes visu mūžu, un Spīdola tāpat kā daudzi ģeniālo aktrisi ne tikai dievināja, bet arī saprata.

Televīzijai tās sākotnē Spīdola bija laime un veiksme, jo viņa pazina teātra pasauli un prata piesaistīt aktierus pirmajiem televīzijas iestudējumiem, it īpaši muzikālajam ciklam par izcilajiem pasaules komponistiem: Šūmani( M.Vērdiņš), Bēthovenu( H.Vazdiks), Štrausu (Ģ.Jakovļevs), Vītolu un Vēberu, ko spēlēja jaunais Uldis Dumpis, kura kāzās ar televīzijas jauno režisori Dainu  Spīdola bija vedējmāte un vēlāk kļuva tuvs draugs visos priekos un bēdās viņu 50 laulības gados.

Pirmie iestudējumi palaisti un dzīvo debesīs, arī tie daudzie Dziesmu svētki, kuru translācijās piedalījās Mūzikas redakcijas galvenā režisore Aina Zariņa. Kā jau Spīdolai viņai atmodas procesi bija svarīgi. Tos viņa savā sirdī „neatlaida” nekad, jo,

braucot garām Brīvības piemineklim, viņa uz brīdi vienmēr apklusa un ar skatu vērsās augšup. Vienmēr!

Kad Spīdola aizgāja pensijā 80.gadu vidū (un toreiz tas bija 55 gados), viņa devās strādāt uz Stradiņu slimnīcas dzemdību nodaļu par sanitāri. Tā mums - vienai otrai televīzijas topošajai māmiņai bija savs „ierunātājs”, mīļa roka grūtā un skaitā brīdī. Arī manu dēlu Spīdola ieraudzīja pirmā. Visur, kur viņa strādāja, arī vēlāk Amerikā par aprūpētāju, cilvēki viņu mīlēju un atceras ar labu vārdu. Tāpat kā viņa.

Tā bija laime gan Spīdolai, gan televīzijas ļaudīm, kad 90.gadu beigās televīzijā dibināja muzeju. Par tās vadītāju kļuva Spīdola kopā ar vecajiem darba kolēģiem Skaidrīti Jurjevu un Rutu Kviesi. Muzejs dažkārt  bija oāze mums, dinamiskajā darba procesā aizņemtajiem, kur aiziet izrunāties un nomierināties. Tā vēl bija nesaraujama saite pagātnei un tagadnei.

Spīdola, Dziesmu svētku TV translācijas režisore, mīlēja dziedāt gan svētkos, gan ikdienā.

Arī pēdējā, aiziešanas dienā viņa ar mazmeitu Ilonu ir dziedājušas... un „Gaujas laiviniekam” viņa zinājusi visus vārdus.

Mēs daudzi viņu pavadīsim patiesā mīlestībā.

Autore: Mārīte Balode (Žurnāliste, režisore)

LSM.lv