Pēteris Oliņš

27. augusta pēcpusdienā Riodežaneiro 72 g. vecumā pēc neilgas slimošanas miris Latvijas sūtnis Argentinā un Brasilijā Dr. Pēteris Oliņš. Neatkarīgās Latvijas pārstāvis Dienvidamerikā viņš bija kopš 1935. gada, sākumā ar rezidenci Argentinā, bet kad pēc 2. pasaules kara tur Latvijas sūtniecības darbība bija apgrūtināta, sūtnis P.Oliņš pārcēlās us Brazīliju. Arī Brazīlijas valdība 1961. g. pavasarī apturēja Latvijas sūtniecības darbību, atstājot gan sūtnim diplomāta personīgās priekšrocības.
Pēc Brazilijas likumiem mirušie apbedami 24 stundu laikā un nelaiķa sūtņa bēres bija noliktas 28.augustā. Kad sēru vēsts 27. augustā pienāca Sao Paulā, turienes latviešu kolonija uz sūtņa izvadīšanu noorganizēja delegāciju konsula G. Stāla vadībā. Sēru dievkalpojums Riodežaneiro notika Real Grandeza kapličā, bet apbedīšana 28. augusta pēcpusdienā San Joa Batista kapsētā, piedaloties prāvam pavadītāju pulkam. Garīgo aktu abās vietās vadīja vācu ev.-lut. draudzes mācītājs. Pirmais uz kapa vainagu nolika Brazīlijas ārlietu ministrijas pārstāvis. Kapsētā bija ieradušies gandrīz visi ārzemju diplomātisko misiju pārstāvji.
Dr. P. Oliņš bija vidzemnieks, dzimis Bauņu pagastā, studējis vēsturi Pēterpils universitātē un 1927.gadā Vašingtonā (ASV) ieguvis Dr. phil. grādu. Piedalījies 1. pasaules karā un nonācis vācu gūstā, no kura Latvijā atgriezies 1818. g. decembrī un sācis strādāt par sekretāru valsts kancelejā, bet nākošā gadā ārlietu ministrijā, ieņemdams dažādus amatus. Viņš bijis rietumu un austrumu nodaļas vadītājs, sūtniecības padomnieks Vašingtonā un Maskavā, ģenerālkonsuls un pēdējos 27 gadus Latvijas lietvedis pie Argentīnas un Brazīlijas valdībām. Šajā periodā viņš publicējis daudzus rakstus par Latviju Dienvidamerikas laikrakstos.
Ar sūtņa Dr. P. Oliņa nāvi vakants paliek sūtņa postenis Argentinā un Brazīlijā. Uz īpašo pilnvaru pamata to var iecelt sūtnis K. Zariņš Londonā, bet šobrīd neskaidrs jautājums ir, vai tas praktiski būs iespējams tāpēc, ka Brazīlijas valdība nevēlas Baltijas valstu diplomātu darbību savā zemē. Par tādu soli tā nepārprotami izšķīrās, lai izpatiktu Maskavai, kaut gan Baltijas valstu inkorporāciju Pad. Savienībā oficiāli nav atzinusi.

Avots: Laiks, 12.09.1962 un 19.12.1962