Jautra Helēna Ozoliņa

Jautra (dzim. Irbe) pasaulē pieteicās 1931. gada 20. martā Saldus novada Zvārdes pagasta "Zīļu" mājās kā piektais bērns ģimenē.

Vēl pusdienlaikā māmiņa kāpa bērzā, lai ierādītu meitām, kā meiju zari laužami, bet jau pēc diviem pēcpusdienā piedzima meitiņa, ko nolēma saukt par Jautru – lai viegla un jautra dzīve. Kristīta kā Helēna Irbe, jo laicīgo vārdu baznīca neatzina, turpmāk saukta Jautra – Helēna Irbe.

Tēvs – strēlnieks Jānis Irbe par atbrīvošanas cīņām pret Bermontu no Latvijas valsts saņēmis 19 ha lielu jaunsaimniecību Saldus novada Zvārdes pagastā. Paša rokām uzceltās mājas nosauc par "Zīlēm" – spēcīgs, uz izaugsmi vērsts vārds.

Mātes – Paulīnes Irbes (dzim. Andersones) ģimene nāk no tuvējās Sātu muižas.

Ģimenē jau aug māsa Vilma un 2 brāļi – Alberts un Arvīds. Pirmdzimtā – māsiņa Marta mirusi jau pirmajos dzīves mēnešos. Pēc Jautras Irbju ģimenē vēl piedzims brālis Rūdis un 2 māsas – Mirdza un Maija. Interese par sprāgstvielām 1947.g. Rūdim maksā dzīvību.

Pirmās darba iemaņas Jautra gūst ģimenē, ganot pīles, zosis un tītarus, bet jau 9 gadu vecumā tiek nolīgta darbā pie apkārtnes saimniekiem, jo kuplo ģimeni tēva iekoptais nelielais zemes pleķis uzturēt nespēj.

1944. gada rudenī pār Zvārdes pagastu un "Zīļu" mājām iet frontes līnija, saimniecība tiek nopostīta, un ģimene rod mājvietu Cieceres skolā, kur mātei ir darbs, bet Jautra var pabeigt pamatskolu.

Pirmā oficiālā Jautras darbavieta ir Sesiles kaļķakmens lauztuves, kur viņa 3 gadus nostrādā par iekrāvēju – ar rokām krauj vagonetēs plienakmeņus. Vēl divus gadus nostrādā Brocēnu kombinātā šīfera ražošanas cehā par strādnieci, tad dodas uz Rīgu mācīties par konditori un pelnīt vieglāku maizi.

Pirmā darbavieta jaunajā specialitātē ir Rīgas Kirova rajona maizes kombināts (vēlāk – Rīgas Rauga un maizes kombināts), kur dažādos cehos nostrādāti gandrīz 15 gadi.

Rīgā Jautra iepazīstas ar savu nākamo vīru, ar ko 1957. gada decembrī dzer kāzas. Piedzimst meitiņa. Ap 1962. gadu ģimene izirst, sākas sāpīgs šķiršanās process, kura rezultātā Jautra ar meitiņu zaudē pajumti un sešus gadus dzīvo dažādās īres vietās Rīgā un Mārupē.

1965. gadā Jautra iepazīstas ar otro savu nākamo vīru, bet viņu laulība oficiāli tiek reģistrēta tikai pēc 15 kopdzīves gadiem. Tam ir ētisks iemesls – Jānis ir bijis Ulmaņlaika Aizsargu organizācijas biedrs, vācu armijā dienējis krasta apsardzē, par ko 2 gadus būvējis pirmo Baikāla-Amūras maģistrāli un 9 gadus – Komsomoļsku pie Amūras. Audžutēva biogrāfija varētu kaitēt meitiņai.

1967. gadā ģimene nopērk kooperatīvo dzīvokli Ķengaragā un divus gadus Jautra strādā turpat netālu - Rīgas Porcelāna rūpnīcā.

Ap 1970. gadu dzelzceļa Rīga – Suntaži – Ērgļi purvainajās Bajāru pļavās tiek iedalīti jauni mazdārziņi. Viens tiek arī Jautrai. Viņa ir laimīga. Celmu plēsēja un līdumu līdēja jaunsaimnieka meitas spars liek celties ar sauli un nepagurušai strādāt līdz vēlai naktij.

Ar zemi un dārzu Jautrai ir īpašas attiecības – viņas rokās viss zied un zaļo, pat no tālām eksotiskām vietām izrakti augi, no ezera dūņām izceltas ūdensrozes; tomātos, gurķos un ķirbjos briestošās sēkliņas... Drīz purva pļava uzzied tulpju, narcišu, hiacinšu, peoniju, liliju, neļķu, gladiolu, asteru un mārtiņrožu daudzkrāsainajā trakumā...

Dārza dēļ tiek mainīts darbs - P.Stradiņa republikāniskās klīniskās slimnīcas Radioloģijas nodaļas kaitīgā darba statuss un īpašais darba grafiks ļauj vairāk laika veltīt dārzam. Tas pats statuss pietuvina pensijā ejamo laiku. 'Radioloģijā' Jautra nostrādā septiņus gadus - ilgāk nedrīkst. Vēl ilgus gadus pēc aiziešanas pensijā, Jautra ar Stradiņu bijušajiem kolēģiem tiekas Torņkalna baznīcas draudzē.

Pēdējos divus pirmspensijas gadus Jautra strādāja dažādās vietās, lai nodrošinātu sev pārticību vecumdienās. 1980. gada martā viņa aiziet pensijā kā Padomju saimniecības "Rīga" strādniece. Tagad Jautrai zināmi arī gurķu un tomātu rūpnieciskās ražošanas noslēpumi.

Viņa dzīvoja dodot. Brīvība Jautrai nozīmēja – būt materiāli neatkarīgai. Tika dalīti gan puķu stādi, gan ēdienu receptes, gan pašas audzētie ziedi, zāļu tējas un ‘zaptes’ burkas.

Neatkarīga viņa vēlējās būt arī savā aizsaules ceļā. Vēl 2014. gada maijā viņa aizbrauca uz Saldu pie savas vienīgās šai saulē palikušās māsiņas Mirdzas: "Atbraucu atvadīties. Es eju dzīvot uz pansionātu". Kopš 2014. gada 27. novembra Jautras mājas ir Bolderāja - pansionāts "Stella Maris". 2016. gada 1. janvārī astoņos vakarā šeit sākas viņas aizsaules ceļš.