Fricis Jēgers

Burtlicis. Lubejas pagasta dēls, viņš jau 15 g.v. dodas uz Rīgu, kur iestājas par mācekli laikr. „Latvija" spiestuvē. Viņa atmiņa nekad neaizmirsa "Latvijas" tā laika redaktorus un līdzstrādnieki: Pulieris — R. Bla
manis, Puliera padēls — Ed. Vulfs, Emīls Dārziņš, K. Krūza, J. Jaunsudrabiņš un citi, īpaši Blaumanis, kas vienmēr redakcijā bijis smaidīgs un laipns, nekad nevienam neko neatteikdams. Arī Jēgers burtliča mācekļa gados no viņa dabūjis brīvbiļetes uz teātra izrādēm „Māmu|ā." Ar 1919.g. strādā „Tautas Balss" spiestuvē Valkā, palikdams tur visu laikraksta iznākšanas laiku un tādē| nevarēja samierināties, ka daži atmiņu rakstītāji
min nepareizu šī laikraksta redakcijas sastāvu, kas visu laiku esot bijis tāds: O. Nonācs, Ed. Virza un J.Janševskis.
Tālāk visus brīvās Latvijas gadus F.Jēgers nostrādā Armijas spiestuvē. Trimdā viņš pats par savu iekrāto naudu izdod prof. H. Lāča atmiņas „Toreiz, kad Latvijas valsts tapa" un nesūrojās, ka vēl nebija dabūjis atpakaļ par grāmatas iespiešanu izdoto naudu, bet mudināja vēl citus, lai tie vairāk rūpētos par vēl dzīvo Latvijas sabiedrisko darbinieku atmiņu izdošanu, lai latviešu jaunajai paaudzei paliktu iespējami bagātāks vēsturisko liecību materiāls par laiku, ko paši savām acīm tie nav varējuši skatīt. Pretēji citiem vecās paaudzes pārstāvjiem, Jēgers nebažījās par mūsu jaunatnes stāju svešumā un domāja, ka tikmēr, kamēr nerimsies latviešu jaunatnes dziņa pēc izglītības, tā nezudīs.
Viņš arī uzskatīja  visus tos latviešus, kas ieviesuši angļu valodu par ģimenes valodu, par slimiem ar mazvērtības kompleksu.