Jānis Bumbērs

Kapteinim nedaudz pāri četrdesmit. Piedzīvota un pārdzīvota ve­sela mūžība. Piecēlies viņš sāka stāstīt savu dzīvi:

"Četrdesmitajā gadā pabeidzu kara skolu. Vācu propagandas iespaidā iestājos astoņpadsmitajā policijas bataljonā. Toreiz runāja, ka visus sūtīs uz fronti. Taču iznāca citādāk...

Dienot bataljonā, pildīju vien vadības pavēles. Par savām dienesta gaitām vienmēr biju atklāts. Neko neslēpu. Biju rotas komandieris. Mūsu apakšvienība ar cilvēku šaušanām nenodarbojās. Jā, atzīstu, node­dzinājām dažas mājas... Taču šaušanas nebija.

Mani jau vienreiz tiesāja. Nosēdēju desmit gadus. Ieslodzījumā iepazinos ar krievu cilvēkiem... Manas domas un priekšstati mainījās. Sāku izprast vācu propagandas būtību...

Sodu izcietu katordznieku nometnē Kolimā. Daudz bija jāpiedzīvo un jāpārdomā... Apguvu krievu valodu. Lasīju klasiķus un izdzīvoju. Piecdesmit piektajā gadā mani atbrīvoja...

Savus labākos gadus pavadīju nometnē. Tur iemācījos pašreizējo amatu. Piecdesmit sestajā atgriezos Rīgā.

Sodu jau esmu izcietis... Savas ģimenes un divus gadus vecās meitiņas vārdā lūdzu..." šajā brīdī Bumbēra balss aizlūza.

Brīdi paklu­sējis, viņš saņēmās un klusi noteica: "Lūdzu man mīkstināt sodu...

A. Bumbērs, Observators