Jēkabs Legzdiņš

Vicedirektors J. Legzdiņš dzimis 1889.gada 4.novembrī, Rīgas apriņķī, Ādažu pagastā. Turpat pavadīdams bērnību, tēva lauksaimniecībā, apmeklējis Ādažu - Berģu pamatskolu. 1908.g. nobeidzis Rīgas Katrīnas II pilsētas skolu un pēc tam priv. skolotāju sagatavošanas kursus Rīgā, izturot pie Rīgas mācības apgabala eksāminācijas komisijas mājskolotāja pārbaudījumu, iegūdams mājskolotāja resp. apriņķa skolas skolotāja tiesības. 1914.gadā vēl papildinājies pedagoģijā Bielgorodas skolotāju institūtā, kur viņam piešķirtas augstākās tautskolas skolotāja tiesības. Darbojies par pārzini Mālpils proģimnazijā, un par skolotāju Saranskas un Insāras pilsētas skolā, bet skolotāja darbu nācies pārtraukt ar iesaukšanu pasaules karā. Ņēmis dalību pasaules kara cīņās, līdz 1917.gadā kā skolotājs demobilizēts. Iestājies par skolotāju agrākā dienesta vietā Insāras pilsētas skolā, bet jau 1918.g. novembrī atgriezies Latvijā. Nodibinoties Latvijas valstij, iecelts par sevišķu uzdevumu ierēdni Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijā un 1919.g. 12.jūlijā par Rīgas apriņķa priekšnieka III iecirkņa palīgu Madlienā. Neilgu laiku izpildījis arī Ilūkstes apriņķa tautskolu inspektora amatu. Ar Legzdiņa iecelšanu par Rīgas apriņķa priekšnieka palīgu arī sākās viņa ilggadīgās un sekmīgās policijas un aizsargu organizātora un vadītāja darba gaitas. Darbības sākumā ne tikai bija jāizveido jaunā policija un jānodibina aizsargu nodaļas, bet jānoorganizē arī pagastu pašvaldības un jāpieliek sevišķas rūpes armijas apgādei un atbalstīšanai, gādājot par pārtiku, šķūtīm, sniedzot palīdzību mobilizācijas izvešanai u. t. t. Tai pašā laikā bija enerģiski jāapkaro noziedzība, lai armijas aizmugurē būtu drošība un kārtība. 1923.g. 23.aprīlī Legzdiņš iecelts par Ilūkstes apriņķa priekšnieku, 1924.g. 6.janvārī par Liepājas apriņķa priekšnieku un 1927.g. 28.janvārī par Liepājas un Aizputes apriņķu priekšnieku, 1928.g. uzdodot viņam izpildīt arī Liepājas-Aizputes robežaizsardzības apgabala priekšnieka pienākumus. 1934.g. 1.janvārī viņš dienesta labā pārcelts līdzšinējā Rīgas apriņķa priekšnieka amatā. Būdams par apriņķa priekšnieku Legzdiņš visos apriņķos bija arī aizsargu pulka komandieris. Viņam arī lieli nopelni sekmīgā kontrabandas apkarošanā, it īpaši Liepājas - Aizputes piejūras apgabalā, un, izskaužot noziedznieku bandas, drošības nodibināšanā Lietuvas pierobežā, par ko izpelnījies iekšlietu ministra un Lietuvas drošības iestāžu atzinību.
Atzīmējami arī Legzdiņa izcili nopelni valsts atjaunošanas laikā, 1934. g. 15. maijā, kad viņam, kā 5. Rīgas aizsargu pulka komandierim, valdība uzticēja aizsargu vienību kārtošanu un vadību galvas pilsētā, sadarbībā ar armiju un policiju, ko L. visai sekmīgi izpildījis. Neatkarīgi no vairākkārt izteiktām atzinībām par sekmīgu darbību dažādās dienesta nozarēs, L. apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa IV un III šķiru, aizsargu Nopelnu krustu, Lietuvas Ģedimina ordeni, Somijas aizsargu «Ansioristi» krustu, Latvijas republ. atbrīvošanas cīņu piemiņas medaļu, Latvijas aizsardzības biedrības medaļu un citām goda zīmēm.
Jaunais vicedirektors, ilgus gadus pildot atbildīgus valsts un sabiedriskos pienākumus, ir bijis vienmēr nopietns un lietišķs pret savu darbu un kā amatpersona un cilvēks humāns un pacietīgs pret plašo sabiedrību, ar kuru viņam tik daudz nācies darbā saskarties, kā arī bijis taisnīgs priekšnieks saviem darba līdzgaitniekiem policijas saimē un aizsargu organizācijā.

Avots: Policija, 01.11.1937

Drūms septembra vakars, pret vakara debesīm kā šausmīgs rēgs paceļas drūmais cietuma mūris. Aiz tā cietums, bet šinī pusē klusie Matīsa kapi. Gar pašu mūri sabrukuši cietumnieku kapi ar satrūdējušiem krustiem un izdzisušiem uzrakstiem. Dažus soļus tālāk, uz kapsētas pusi, vairāku koku iežogots, svaigs iz- svaidīts zemes klāsts, uz kura krīt dzeltenās rudens lapas. Pie svaigā rakuma ceļos noslīgusi sieviete, klusi, bez vaidiem, ierok zemē mazu koka krustiņu ar Pestītāja tēlu un trīs sarkan-balt-sarkanus rožu ziedus. Šī varonīgā latvju sieviete zina, ka viņa nedrīkst skaļi raudāt, nedrīkst nevienam sūdzēties, nevienam vaicāt, jo tas varētu nest nāvi citiem. Tamdēļ viņa klusi ieslēdz sirdī savas sāpes, ticot, ka reiz nāks tas brīdis, kad viņa no šīs vietas varēs aizvest to, kas viņai tas dārgākais, un guldīt tur, kur dus citi viņas mīļajie.

Tā — komandiera Jēkaba Legzdiņa dzīves biedre. Šeit, šai drūmajā vietā, pie cietuma mūriem, zem svaigā zemes klāsta izbeidzies viņas dzīves biedra Jēkaba Legzdiņa Golgatas ceļš. Nevarēdams ar savu trauslo un jūtīgo sirdi paciest varmācību, netaisnību un melus, Jēkabs Legzdiņš vientulīgā cietuma kamerā pats pārrāvis savas dzīves pavedienu, līdz ar to kā pirmais drausmīgā sarkanā terora upuris ieiedams Latvijas Nemirstīgo rindās.
Kas pazina aizgājušo komandieri, viņa dzīves prieku, dzīvot gribu, bezgala lielo mīlu pret Latviju un savu ģimeni, tas sapratīs, ka tikai drausmīgākā varmācība un netaisnība piespieda viņu spert šo soli.
Jēkab Legzdiņ, Tu biji pirmais upuris, — Tev sekojuši tik daudzi Latvijas labākie dēli un meitas. Tavi Aizsaules pulki ir kļuvuši plaši un Tava aizsargu pulka rindas palikušas retas. Un tomēr Tu vari dusēt mierīgi, jo šie nedaudzie ir saslēgušies ciešās rindās un plecu pie pleca turpina cīņas dzimtenes mežos un ārēs!
Šodien guldot Tevi baltajās Meža kapu smiltīs, lai pieminam arī visus tos daudzos, kas mocekļa nāvē aizgājuši tamdēļ, ka mīlēja Latviju tāpat, kā Tu!
Bet pāri Latvijas kalniem un lejām pland atkal sarkani-balt-sarkanais karogs un Jūs visus apmirdz brīvās Latvijas saule!

Avots: Tēvija, 18.07.1941