Pauls Rūdolfs Rubis

Pauls Rūdolfs Rubis dzimis 1879. gadā Drabešu pagasta Āraišos.

Pamata un vidus izglītību baudījis Cēsīs, viņš dodas uz Pēterpili kur pabeidz Stiglica mākslas skolu. Ilgus gadus dzīvoja Jūrmalā, Dubultos.

Par Rubi var teikt, ka viņš bija vīrs ar ļoti raženu darba mūžu.

Bija tāda savāda likteņa spēle, ka, būdams mākslinieks, Rubis maizes darbā bija iesaistīts cietuma administrācijā. Kā kriminālpolitiskā departamenta vadītājam viņam piekrita cietumu darba vadīšana un taisni šinī laukā viņš pārveidoja visu Latvijas sodu izciešanas sistēmu. Viņa pārliecība bija, ka katrā cilvēkā ir daudz laba, un videi, kurā cilvēks dzīvo, ir viņam jāpalīdz, ja viņš ir slīdējis. Viņš neticēja cilvēka labošanai ar sodīšanu, bet gan audzināšanai ar labu.

Viņš noorganizēja cietumos daudzas darbnīcas un jau 1920. gadā tur darbi ritēja pilnā sparā. Vēlāk no divu pūrvietu cietuma sakņu dārziņiem izauga plaši pazīstamās cietumu fermas ar visām lauksaimniecības nozarēm. Rubja ierosmē jau Satversmes Sapulce 1921. gadā pieņēma likumu par ieslodzīto darbu. Galvenais viņa sniegums bija, ka ieslodzīto lielāko daļu nemaz nevajadzēja spiest strādāt, bet viņi to darīja labprāt.

Šī brīvprātīgā darba audzinošā nozīme sodu izciešanas sistēmā bija milzīga. Ieslodzīto brīvprātīgais darbs nesa tik acīm redzamus augļus, ka to sāka pārņemt arī citas zemes, ņemot Latviju par paraugu.

Rubis ticēja cilvēkiem. Nekad viņš nenēsāja ieročus. Viņš gāja viens pats, bez sargu pavadības pat pat bīstamu noziedznieku vieninieku kamerās. Kad sākās lielinieku revolūcija, viņš bija cietuma priekšnieks Pēterpilī. Lai viņam nenotiktu kas ļauns, paši cietumnieki viņu bija izvadījuši savā aizsardzībā ārā no cietuma teritorijas.

Rubja vadībā cietumu darbnīcas izstrādāja un gatavoja latviska stila mēbeles, kuras greznoja daudzu tiesu un valsts iestāžu telpas. 

Gleznošanu Rubis nekad nepameta. Viņa mīļākais temats bija puķes. Viņš mēdz teikt, ka gleznošana viņu aizved citā, labākā pasaulē, kas nepieciešama lai ikdienas smagumi nenoliektu pie zemes. 

Verners Vītiņš, “Laiks” Nr 18 04.03.1970

***

Tautas lietišķās mākslas meistars. Dzīvoja Dubultos. Tādu informāciju par cilvēku sniedz Jūrmala, pieliekot pie viņa nama plāksnīti. Grūti spriest, kāpēc piemiņas plāksnē netiek minēti viņa augstie amati.

Bet 1939.gada "Tieslietu minstrijas vēstnesis" raksta: "Viņš dzimis 1879. g. 28. martā Vidzemes lauksaimnieku ģimenē. Mācījies Araišu draudzes skolā, Cēsu apriņķa skolā un Stiglica mākslas skolā Pēterpilī. Pēc skolas beigšanas, izpildot obligatorisko kara dienestu, Rubis nāca ciešā sakarā ar galvas pilsētas ieslodzījuma vietām, un vēlāk viņu kā ierēdni piesaista Galvenai cietumu valdei. 1910. gadā Rubis tiek komandēts uz Šlisenburgas spaidu darbu cietumu noorganizēt tur darbnīcas, un kad tas paveikts, viņu ieceļ par cietuma priekšnieka palīgu un vēlāk priekšnieku Pēterpilī, kādā amatā tas sabija līdz 1917. gada revolūcijai.

Pēc atgriešanās Latvijā, 1919. gada 3. oktobrī, Rubis iecelts par Cietuma valdes priekšnieka palīgu, vēlāku departamenta vicedirektoru, bet 1939. g. 18. janvārī par departamenta direktoru.  Arī še viņš lielāko tiesu savu darbu veltījis organizējot cietumu darbnīcas un citus darba veidus, piegriezdams sevišķu vērību mākslas amatniecības nozarēm.

Pēc Rubja zīmējumiem izpildītas vairākas telpu iekārtas: baltā zāle Valsts prezidenta pilī, Prezidenta darba istabas iekārta, Ministru kabineta sēžu zāle, vairākas Tiesu sēžu zāles, mēbeles Aizsargu un citu organizāciju mītnēm un privātos dzīvokļos.

Rubis ir Latvijas tēlotajās mākslas biedrības biedrs. Kriminalpolitiskā departamenta direktors."