Vera Vīksniņa

1932.gada vasarā, 30. jūnijā, no vienotnes «Latviete» saimes šķīrās uz mūžu draugs Vera Vīksniņa-Ozoliņa. Viņu izvadīt uz pēdējo dusu Līgatnes kapos, bez vienotnes «Latvietes» locekļiem bija ieradušies Vienotņu Vienkopas pārstāvji, pārstāvji no darba vietas kara ministrijā un daudzi draugi.
Vēra Vīksniņa - Ozoliņa dzimusi 1906. g. aprīlī Līgatnē. Šai kalnainā un skaistā Latvijas stūrītī pie Gaujas un Līgatnes upēm pavadījusi visu savu bērnību. Nobeidzot pamatskolu un neraugoties uz visām materiālajām grūtībām, kas sākušās ar kara laiku, viņa 1920. gada pavasarī noliek iestāšanās eksāmenu 3. Rīgas pilsētas vidusskolā, kuru pēc reālskolas tipa to ar labām sekmēm beidz 1924.g. Pēc vidusskolas beigšanas Vēra Viksniņa - Ozoliņa iestājās franču valodas institūtā, bet tas viņu neapmierina un 1926. g. rudenī viņa jau iestājas universitātē — filoloģ.-filosof. fakultātē romāņu nodaļā. Ar savu priekšmeta izvēli viņa bija ļoti apmierināta un studijām nodevās ar lielu enerģiju.
1928. g. oktobrī Vēra Vīksniņa-Ozoliņa iestājās vienotnē «Latviete», kur to 1929. g. oktobri izveda par pilntiesīgu draugu. Ne tik vien studijām, bet arī sabiedriskam darbam «Latvietes» mūžībā aizgājušais draugs pieķērās ar visu sirdi. Iekšēja dvēseles smalkuma, trausla viegluma un tomēr drošu domu apgarots bija katrs viņas solis. Dziļa ticība vienotnes centieniem: zinātnei, darbam, skaidrībai, brīvībai un tēvzemei, bija tas spēks, kas neatlaidīgi aicināja domāt par savu personību, par ētisko skaidrību savos uzskatos un par skaidrību līdzcilvēku attiecībās. Ar visu savu jaunības sparu un ideālismu viņa nodevās darbam, bet tad ļauna slimība — plaušu tuberkuloze sagrauza jauno organismu un neļāva nobeigt universitātes darbus. Arī no vienotnes draugu vidus slimība Vēru Vīksniņu-Ozoliņu izrāva taisni tajā laikā, kad viņa bija vienotnes vadoša persona—vienotnes vecākā. Taču tāds laikam ir dzīves likums, mūžības gaitu nezināmais noslēgums, kura ceļi cilvēku prātam nav izdibināmi. Bet kā tas arī nebūtu, katrs cilvēks tomēr atstāj aiz sevis kādu mantojumu. Šis mantojums ir —gars, ideja, principi, kas ieaug, iemiesojas tajā apkārtnē, kurā cilvēks dzīvojis, kur strādājis. Šis mantojums līdz ar dziļo sirsnību, kādu jutis katrs, kam bijis jāsastopas ar Vēru Vīksniņu-Ozoliņu, būs kā tāls un skaidrs ceļa rādītājs tiem, kas viņai bija tuvi.

Avots: Students, 27.09.1932

            Latvijas kareivis, 02.07.1932