Jānis Dobrājs

Daugavpils Valsts ģimnāzijas skolotājs, audzinātājs. Miris Rīgas 1.slimnīcā. Izvadīšana no Vestienas pagasta Tožēniem uz Vestienas kapiem.

Sieva - Milda.

Avots: Brīvā zeme, 17.03.1938

Saslimis ar grūtu iekšēju kaiti, viņš jau no pagājušā gada oktobra mēneša ārstējās Rīgā 2. un vēlāk 1. pilsētas slimnīcā. Lai gan tāpat ārsti kā arī piederīgie izlietoja visus līdzekļus, lai slimnieks varētu atgriezties dzīvē, nekas vairs nepalīdzēja, ļaunā slimība uzveica.
Jānis Dobrajs dzimis Vidzemes kalnājā Vestienas pagasta Bēķos 1897. g. 23. martā. Te arī nostaigājis savas bērna gaitas un pirmos ceļus uz skolu. Vēlāk, jau kara laikā, apmeklējis reālskolu Pēterpilī. Tur pat arī kara skolā iesācis karavīra gaitas un vēlāk kā virsnieks piedalījies pasaules kara cīņās. Domājams, ka ierakumu dzīve, ievainojumi un vēlāk arī gūsts Vācijā, ierosinājusi ļaunās slimības dīgļus, kas vēlāk lika viņam tik daudz ciest un beidzot aiziet bojā.
No gūsta atgriezies Dobrājs cīnās Latvijas atbrīvošanas cīņās, bet tām izbeidzoties, iestājās Latvijas universitātes dabas zinību fakultātes matemātikas nodaļā, ko arī nobeidz ļoti sekmīgi 1929. gadā. Jau tai pašā gadā viņš uzņemas audzinātāja pienākumus 1.Daugavpils valsts ģimnāzijā, strādādams kā skolotājs un kā internāta audzinātājs. Tai pašā laikā viņš strādā arī Daugavpils latviešu biedrības komercskolā līdz 1931. gadam. Kad Daugavpilī noorganizejas Tautas universitātes nodaļa, Dobrājs strādā arī tur kā lektors, bet no 1935. g. arī kā valdes loceklis un sekretārs līdz pat savai saslimšanai. Tā pastāvīgā darbā savas dzimtās zemes labā aizsteidzies Dobrāja īsais mūžs. Nopietns, tomēr saudzīgs un laipns pret saviem audzēkņiem, viņš bija no tiem cienīts un ieredzēts. Kā sirsnīgu, atsaucīgu un mīļu biedru viņu cienīja arī darba biedri ģimnāzijā, komercskolā un Tautas universitātē.
Pēc klases darba Dobrājs atpūtās mājās, savā ģimenē. Te viņu varēja redzēt jautru un apmierinātu savu tuvinieku un tuvāko draugu pulciņā. To nebija daudz, bet viņš tiem visiem bija mīļš un tie nespēs aizmirst mazo, gaišo dzīvoklīti Saules ielā, kur visus arvienu gaidīja laipnā, sirsnīgā Dobrāju saime.
Nu šis siltais un gaišais ugunskurs satumsis. Veļu māte aizvedusi Jāni Dobrāju atpakaļ uz Vestienas kalniem, vēl tikko dzīves pusdienā, vēl par daudz agri, vēl nenogurušu, vēl dzīves un darba gribas pilnu.

Avots: Latgales Vēstnesis, 18.03.1938