Marija Valdemāre - Medinska

Viena no pirmajām latviešu tautības rakstniecēm.

Vecāki: Mārtiņš un Marija Valdemāri

Brāļi: vēsturnieks Indriķis Valdemārs, sabiedriskais darbinieks Krišjānis Valdemārs.

Dzimusi Ārlavas "Vecjunkuros"1830. gada 5. septembrī (pēc vecā stila 24. augustā). Kad Marijai ir peci gadi, ģimene pārceļas uz netālo Sasmaku.

Divus gadus apmeklē privātskolu Talsos. Tālāko izglītību gūst pašmācības ceļā.

Sasmakā nodibina privātskolu meitenēm.

1863. gadā laulības ar vācu tautības dzirnavnieku Naumani. Laulībā dzimst divi dēli un meita Ženija.

1865. gadā šī laulība tiek šķirta. Šajā gadā, nevarēdama atrast mājskolotājas vietu, ar meitu (dēli paliek pie to tēva) un māti dodas uz Tigodas muižu Novgorodas guberņā - vienu no brāļa Krišjāņa Valdemāra iegādātajiem īpašumiem Krievijā, kur viņš bija plānojis izveidot laviešu koloniju. Šeit Marija pilda pārvaldnieces pienākumus.

Krievijā Marijai izveidojas ļoti tuva draudzība un garīga saikne ar brāļa domu biedru Frici Brīvzemnieku.

1872.g. Marija apprecas lietuviešu tautības jaunatnākušo kolonistu Ģedi Medinski. 1882. gadā ģimene pamet Tigodu un dodas uz Dienvidkrieviju.

Mirusi 1888. gada pavasarī Aksajā, Dienvidkrievijā. Precīzs miršanas datums un kapa vieta nav zināmi.

Literārā darbība:

Pirmais literārais darbs (izdots ar pirmā vīra uzvārdu - Marija Naumann)  ir vācu rakstnieka Hermaņa Šmita stāsta "Der bairische Hiesel, Die Gartenlaube" tulkojums un lokalizējums "Ozols, viņa dzīve un gals".

1877. gadā iznāk otrs stāsts ( izdots ar otrā vīra uzvārdu - Marija Medinski) "Zemnieks un muižnieks".

1879. gadā  sākts rakstīt trešo stāstu "Sērdienīte". Šim darbam pabeigta tikai 1.nodaļa, ko 1893. gadā "Saimnieču un zelteņu kalendārā" ievietojis Āronu Matīss , rakstnieces cienītājs un pirmais biogrāfs.

Pēdējais Marijas Valdemāres - Medinskas darbs ir apraksts par Dienvidkrieviju: "Vēstule 'Rotai', ko cien. tautiete MM iz Dienvid - Krievijas laiduse", kas 1884. gadā publicēts žurnālā "Rota".

Rakstījusi arī dzejoļus. Viens no tiem ("Brīvība") iespiests kopā ar "Sērnienītes" fragmentu:

 Ja brīvība Tev krūtīs mīt,

Neviens to nevar izpostīt!

Un kas sev garu brīvu jūt,

Tas neaizmirsīs cilvēks būt.

Avots: Universitas 61/1988