Emīlija Gēgere

Vīrs Rihards. Bērni - Astrīda (mirusi kā bērns), Austra (pianiste, mirusi 24 gadu vecumā), Rita (strādā vācu lazaretē). Pirmā pasaules kara laikā izbrauc uz Maskavu. Atgriežoties Latvijā, pabeidz augstskolu kā pirmā sieviete vēsturniece Latvijā. Strādā Skolotāju institūtā par vēstures pasniedzēju un papildus vada stundas Mazsalacas vidusskolā. Arī vīrs ir pedagogs. Ienāk krievi, vīrs ir miris, arī divas meitas mirušas, bet trešā pazudusi kopā ar evakuējušos vācu lazareti, arī Emīlija nolemj pēc iespējas ātrāk aizbraukt. Viņa no Ventspils ostas kopā ar māsu Kristīni un viņas meitām un vienu mazbērnu nonāk Vācijā. 1945.gada beigās viņai izdodas ar Sarkanā krusta palīdzību atrast meitu Ritu. Vēlāk abas dodas uz Angliju. Emīlija strādā par mājkalpotāju, bet Rita slimnīcā. 1948.gadā abas pārceļas uz Stokholmu, kur Rita apprecas ar kādreizējo Emīlijas audzēkni Frici Gobu. Viņiem piedzimst dēls Gunārs. Pēc tam viņi visi atrod jaunu mītnes zemi - Kanādu. Emīlija līdz mūža galam paniski baidās no komunistiem. Viņa trimdā izdevusi atmiņu grāmatu par skaisto dzīvi Latvijā, bet baiļu dēļ izdod to ar pseidonīmu. Meita Rita Emīlijai palikusi vienīgais acuraugs, māte cenšas iejaukties Ritas ģimenē, notikumos, izrāda klaju nicinājumu pret viņas vīru utt. Rita, nespēdama to izturēt, vairākkārt mēģinājusi izdarīt pašnāvības, bet vienmēr kāds viņu izglābj.  Kādu dienu viņu atrod bez dzīvības pazīmēm, iedzērušu lielu miega zāļu devu. Viņai tobrīd bija 50 gadi. Divus gadus vēlāk mirst arī Emīlija.

Avots: Māra Jakubovska "Melnā Berta"