Jānis Svenne

Dzimis Rūjienā. Lai izvarītos no 15 gadu karadienesta krievu armijā, iestājies muižā par kalpu. Pēc 15 gadiem kļuva par Lejas-Pēpu māju nomnieku Lodes pagastā.

Sieva - Mariete Svenne (1845 - 1905)

1880.gadā Jānis Svenne nopirka par dzimtu Mežmaišu mājas (Stāmerienes pagasts) par 4800 rubļiem; pirmā iemaksa - 600 rubļi, pārējā daļa bija jānomaksā 24 gados. Šajā laika posmā: no tīrumiem tika nolasīti akmeņi, lauki paplašināti, dezinot un plēšot līdumus; noārdot vecās būves, tika uzbūvētas būves: kūts, stallis, pagrabs, ratnīca, rija ar piedarbu un plašu nojumi, darbnīca ar cepli, dzīvojamā māja (60 x 33 pēdas) ar lieliem logiem, krāsotām grīdām, balsinātām sienām un griestiem, ar podiņu krāsnīm; visām ēkām tika uzlikti sarkani dakstiņu jumti. Uzbūvēja dzirnavas. Iestādīja kokus (ievas, sērmūkšus, ošus, gobas) un izveidoja ābeļdārzu, iestādot 30 ābeles.

No dēla Jāņa Svennes atmiņu stāsta "Zemnieka memuāri" : ... tēvu atminu vēl jaunu, spēcīgu, tumšiem, gandrīz melniem matiem, nodzītu bārdu un nodzītām ūsām. Mājās viņu reti redzējām - pastāvīgi uz lauka pie darba ... Likās, ka viņam nav vajadz;iga ne atpūta, ne miers, un viņš var kustēt cauru dienu kā mašīna. Svētdienu rītos ... noturēja kopā ar visiem .. rīta lūgšanu: dziedāja divi dziesmas no Vidzemes Dziesmu grāmatas un nolasīja attiecīgo sprediķi no Bankova sprediķu grāmatas, noskaitīja Mūsu Tēvs. Diezgan bieži pa svētdienām kopā ar māti brauca arī uz baznīcu Dievu lūgt un satikties ar radiem un pazīstamiem.

... Pirmās vasaras Mežmaišos uznāca sausas, un cietā māla zeme visai skopi atmaksāja pie viņas izlietos sviedrus. Nogāja jau pat tik tālu, ka tēvs projektēja pārdot mājas un meklēt kur citur pajumti. Kad tas netika izdarīts, tur jāpateicas mātei, viņas pacietībai grūtos brīžos un stiprai ticībai labākiem laikiem.

... (par kalpības gadiem) tēvam arvienu izrādījuši cienību un draudzību, pieminēdami, ka tēvam līdzīgu strādnieku atrast esot tikpat grūti kā atrast baltu vārnu.

Iepērkot Mežmaišus par dzimtu, tēvs ķēries pie viņu kopšanas ar vēl lielāku sparu un sajūsmu. Viņš līda un plēsa līdumus, lauza un veda akmeņus no tīrumiem, raka grāvjus un mārkus, un kailiem mālu kalniņiem veda kūdru.

... un kad likās, kad nu jau visām grūtībām būs garām kļūts, un vecuma dienās varēs drusku atjemt elpu, tad nāca nāves eņģelis un aicināja uz dusu."