de

Ādolfs Liepkalns

Persan haben keine Bilder. Fügen Sie neue Bilder.
Geburt:
15.07.1910
Tot:
28.09.1972
Patronym:
Kārlis
Kategorien:
Athleten
Nationalitäten:
 lette
Friedhof:
Jaunlaicenes pagasts, Opekalna kapi

Dzimis Trapenes pagastā.                    Soļotājs, Nopelniem bagātais sporta meistars.

Tas bija 1934. g. 6. oktobrī. LSB laukumā notika starptautiskas soļošanas sacīkstes. Piedalījās itālietis Rivolta, Švābs un, protams, arī Daliņš ar pārējiem mūsu labākiem soļotājiem. Jau krietni pievakarē sākās 2 jūdžu soļojums. Reizē ar starta šāvienu tūlīt priekšgalā izvirzās nepazīstams soļotājs. Sīkiem, ātriem solīšiem viņš attīsta īstu sprinta tempu. — Tam cilvēkam laikam nav galvas uz pleciem — spriež „speci" laukuma malā. — Ar tādu rikšošanu neviens tālu netiks.  Pareģojums piepildās. Pēc dažiem riņķiem nepazīstamais puisis jau palicis pēdējais.
Tas bija 1934.gadā.  Arī tagad katrā sacīkstē viens soļotājs tūlīt pēc starta šāviena vienmēr aizsteidzas citiem tālu priekšā. Bet tagad visi zina, ka tas ir Liepkalns, visi zina, ka viņš ir viens no mūsu labākiem soļotājiem, divu Latvijas rekordu īpašnieks, kas šogad visās sacīkstēs vienmēr bijis uzvarētājs.
Liepkalns ir vienmēr kluss un sevī noslēdzies. Tāpat kā daudzi, arī Liepkalns sportista gaitas sācis dienestā. -Pirmo reizi sacīkstēs piedalījos tikai gadu pēc dienesta. Karavīru laikā mēs puiši dažreiz tāpat uz derībām Alūksnes pils parkā gājām dažus riņķus. Zaudētajam vajadzēja iet dienniekam palīgā traukus mazgāt. Es toreiz pat ne domāt nedomāju, ka kādreiz būšu sportists. Vispārīgi man par sportu nebija nekādas intereses. Pirms dienesta gadu nodzīvoju Rīgā, mācoties par kurpnieku, bet neaizgāju ne uz vienu sporta sacīksti. Toties labprāt apmeklēju operu un teātrus. Varbūt tas bija arī tāpēc, ka zēna gados man bija ļoti vārga veselība. Vairākus gadus slimoju ar bronhitu un garo klepu.

— Un tagad?
— Laikam jau būšu vesels. Sirds strādā kā pulkstenis, un ja pēc 30 km nosoļošanas var elpot kā rožu dārzā, tad, šķiet, arī plaušām jābūt kārtībā — joko Liepkalns.
Pēc dienesta Liepkalnam sākas grūtas dienas. Karvas pagastā Liepkalna tēvam pieder amatnieka zeme, no kuras visiem nepietiek. Jāiet peļņā. Liepkalns no agra rīta līdz vēlam vakaram rok grāvjus vai krauj tuvējā dzelzceļa stacijā vagonus. To pašu Liepkalns dara vēl tagad, nemaz negudrojot tūlīt pēc pirmiem panākumiem par labu vietu Rīgā, kā tas bieži notiek... Pēc dienesta, kādā svētdienas rītā, runājot ar kaimiņu puišiem par kara būšanām un Daliņu, Liepkalnam pasprūk, ka tā soļošana nemaz tik grūta neesot. Viņš arī varot savus 10 km stundā noiet. Protams, tam neviens netic un gala rezultātā abas puses sader uz biļeti nākošā zaļumballē... Zaudēt nedrīkst. Ne jau lata pēc, cik maksā biļete. Liepkalnu aizvainojusi piezīme, ka viņš esot pats vārgākais savā pusē. Zaļumballes dienā kaimiņa norā būs pirmās Karvas soļošanas sacīkstes. Nu vakaros, kad citi mājinieki iet pie miera, Liepkalns paņem modinātāja pulksteni, uzstāda, lai tas pēc stundas zvana, aiziet uz mežu, pakar pulksteni priedē, soļiem nomēra pus km un sāk savu pirmo soļošanas treniņu mēnesnīcā.
—Pēc nedēļas zaļumballē varēju dancot par brīvu. Un tā laikam arī bija mana pirmā godalga. 

Tās pašas vasaras beigās Liepkalns piedalījies pirmajās oficiālajās sacīkstēs.

— Pie pagastmājas bija izlikta afiša, ka Alūksnē būšot 5 km soļošana. Es savā prātā iedomājos, ka sacīkstē 5 km jānoiet 25 minūtēs, citādi nav vērts. Pirmo treniņu sāku svētdien, četras reizes pēc kārtas gāju pa lielceļu 5 km, bet kā nebija, tā nebija zem 30 min. Darbdienās bija laiks tikai vēlu vakaros. Pēc trīs nedēļām 25 minūtēs gāja gluži viegli. Māte gan brīnījās — ēdot kā zirgs, bet tievāks vien paliekot. Es iestāstīju, ka tas no karstā laika...
— Alūksnē, droši vien, uzvarējāt?

—Kas to nu deva! Es taču nezināju, kā jāsoļo. Domāju, jo ātrāk no pārējiem projām, jo labāk. Vēlāk pietrūka izturības, puikas ceļmalā sāka zoboties, un es izstājos.

Pirmā neveiksme Liepkama enerģiju tikai dubulto. Vecais modinātāja pulkstenis katru vakaru atkal tiek stiepts uz mežu. Sava pagasta 3 km soļošanas sacīkstēs Liepkalns jau pirmais. Skatītāji gan nospriež, ka Liepkalns „šujot" kā ar šujmašīnu, bet tiesneši stilu atzīst par pareizu. Pēc pirmā panākuma Liepkalnam jau lielāki nodomi — jābrauc uz pulka meistarsacīkstēm Valkā. Vietējā nodaļa Liepkalnu tomēr nepiesaka — neesot vēl gadu sabijis par biedru. Taču tas Liepkalnu neattur.

— Braucu tik prom un sacīkstes dienā stājos reizē ar citiem rindā. Sākumā pārējie tā šaubīgi skatījās uz manām kailajām kājām, bet beigās tomēr pielaida startēt. Biju gatavojies soļot 3 km, bet kad nostājos uz starta, dabūju zināt, ka jāsoļo 10 km. Atteikties bija kauns. Galu galā pienācu pirmais ... To neviens nebija gaidījis un pēc sacīkstes mani apsolīja sūtīt nākošā nedēļā uz Rīgu. Soļošot arī Daliņš, Švābs un viens īsts itālietis. Biju kā spārnos. Dāliņu biju redzējis tikai avīzēs, bet vēl vairāk priecājos, ka beidzot dabūšu redzēt, kā īsti jāsoļo.

Un tā, sacīkste pēc sacīkstes, dzelzs griba un pacietība, treniņš pēc treniņa un tagad Liepkalns ir mūsu labākais soļotājs.
— Mans mērķis ir šovasar labot pasaules rekordu 20 un 25 km soļošanā. Treniņos 20 km esmu izgājis tik viegli, ka noteikti apņemos iet mazākais minūti labāk par pasaules rekordu. Būtu ļoti priecīgs, ja septembra beigās man būtu izdevība soļot kopā ar Mikaelsenu vai citu kādu labu ārzemnieku. Ziemu kārtīgi slēpošu un sākot ar nākošo pavasari mana vienīgā doma būs — 50 km Helsinkos.

Avots: Rīts, 28.08.1938

Grāmata: "Ādolfa Liepaskalna mūža soļi," J.Polis.

Keine Orte

    loading...

        Keine Termine gesetzt

        Schlagwörter