Katrīna Beldava

žurnālistikas studente Katrīna Beldava, 27 gadi.

**

Gaidot Katrīnīti, dzīvojām Rīgā, Kr,Valdemāra ielā 72. Atceros trauksmaino laiku Latvijā, kad dažas dienas pirms viņas dzimšanas naktī pa Kr.Valdemāra ielu brauca bruņutehnika.

1990.gada 25.janvārī Katrīnīte gaidīta piedzima Ilzes ( dz.Atgāzes) un Aivara Beldava ģimenē, Rīgas Dzemdību namā, Miera ielā. Pēc gada vecāki izšķīrās. Ar mani (mammu) sāka dzīvot Valmierā, bet tētis bieži brauca ciemos, nereti devās ar viņu izbraucienos pa Latviju.

1997.gadā uzsāka mācības Valmieras sākumskolā. Brīvlaikus parasti pavadīja mammas dzimtas lauku mājās Aizkraukles pagasta "Straumēs". Te tika iepazīti lauku darbi un iemīlēts dabas skaistums un rāmums.

2006.gadā pabeidza Valmieras Pārgaujas ģimnāziju. Skolas laikā mācījās norvēģu valodu. Brauca programmas apmaiņā uz Norvēģiju. Ar savu degsmi piedalījās daudz dažādos konkursos un savā īsajā mūžā tādā veidā apmeklēja ļoti daudzas Eiropas valstis un ASV. Katrīna ļoti labi zīmēja, bet neattīstīja savu talantu. Bija Valmieras Olimpiskā centra Karsējmeitene. Daudz brīvā laika pavadīja gatavojoties sacensībām Kocēnu zirgaudzētavā. Tur viņas īpašumā bija zirdziņš Gizella.

2012.gadā ieguva LU sociālo zinātņu bakalaura grādu komunikāciju zinātnē. Beidzot universitāti, nebija sajūsmā par iegūto profesiju, ko saprata jau studējot, taču piemītošā atbildības sajūta lika to pabeigt. Katrīna devās uz Vidusjūras salu Maltu, kura savaldzināja viņu ar savu siltumu un skaistumu. Ieguva tur ļoti mīļus, tuvus draugus. Draugi viņas dzīvē vienmēr bija nozīmīga sastāvdaļa.

Kad viņa 2016.gada februārī atbrauca uz Latviju pārbaudīt veselību, atklājās visļaunākais. Sekoja ļoti, ļoti grūts ārstēšanās ceļš. Līdz pēdējam brīdim Katrīnīte cerēja, ka jāpārvar slimības krīze un tad sāksies atveseļošanās periods. Es, mamma, ticu, ka viņa tā arī domāja. Viņa kala nākotnes plānus, domāja, kā morāli atbalstīs tos, kam nākas sastapties ar vēzi, kad pati būs izgājusi tam cauri, atveseļojusies. Viņa bija ļoti stipra. Viņa teica: "Ja man būtu kāda parasta, izpētīta vēža forma, es lektu uz vienas kājas, bet es jau nevaru pa vienkāršo - man, redz, ir kas neizpētīts, neatklāts. Man ir tik grūti, bet es varēšu!" Kāda vecāka gadagājuma onkoloģe teica:"Esmu redzējusi ļoti daudz pacientu, bet tik stipru cilvēku nākas redzēt ļoti reti." Pēdējie mēneši Katrīnītei bija ļoti smagi. Lai nedusmojas daudzie draugi! Viņa nevēlējās, lai viņu kāds tādu redz.Viņa teica: "Es tikšu tam pāri un tad visiem pastāstīšu!" Esmu pateicīga savai meitiņai, ka visus smagumus un trakumus izdzīvojām divatā, ka sagaidīja mani tai mirklī un nomira manās rokās. Tā mana vismelnākā diena dzīvē. Nekas sliktāks nevar notikt. Es Tevi ļoti mīlu, meitiņ!

2.04.2018. Katrīnas mamma.