Aleksandrs Miķelsons

Pagājušā gada 4.jūlijs prasīja daudzu tādu latviešu dzīvības, kas nebaidījās savu latvietību apliecināt ar ieroci rokā. Olaines purvos šajā dienā savas galvas nolika: Egons Barotājs — jauneklis, kam visa dzīve vēl bija priekšā, students, sportists, sava tēva — flotes virsnieka — vienīgais dēls;
Alberts Banders, Latvijas armijas seržants — artilerists, atstāja sievu un dēlu;

Leons Geļeckis — pirmā pasaules kara veterāns, atstāja sievu un divas meitas;

tad vēl Miķelsons un 19 g. v. olainietis Ozols.
Šiem pieciem latviešiem nebija nekādas personīgas laicīgas mantas, bet viņus vadīja latviešu sirds un tēvzemes mīlestība. Šie pieci, no kuriem trīs bija vissmagākā fiziskā darba — kūdras purva — strādnieki, trenca «visas pasaules darba ļaužu aizstāvjus» laukā no mūsu zemes.

Olaines bijušie partizāni šajā dienā godbijībā noliec galvas savu aizgājušo cīņas biedru piemiņai. Arī no austrumu frontes bijušie cīņu biedri atsūtījuši ziņu, ka viņi atceras savus kritušos līdzgaitniekus un solās tā cīnīties, lai būtu izlieto asiņu cienīgi.  Brāļu kapos krustu rindas tapušas garākas, bet tie, kas atdusas šo svētnīcu smiltājos, ir miruši tā, kā gods mirt katram latvietim — ar ieroci rokā. Lepnas var būt tās mātes, kas izaudzinājušas tādus dēlus. Viņas ir mācējušas savus dēlus izaudzināt par īstiem latviešiem — par tādiem savas tautas dēliem, kādu mums nekad nebūs par daudz. Kas krituši par tēvuzemi, tie dzīvos mūžīgi.

Avots: Tēvija, 04.07.1942