Arvīds Paukuls

Arvīds Paukulis ir cēsinieks, beidizis valsts ģimnāziju Bērzainē, pie Cēsīm un 1922. gada rudenīi iestājās Latvijas universitātes tautsaimniecības fakultātē, bet nākamā gada pavasarī — studentu korporācijā Lettonia. Zīmīgi, ka lettoņi — Aleksandrs Jēkabs Grīns un Aleksandrs Plensners ir kolēgas, kas jauno censoni pamudina pievērsties žurnālistikai. Tie ir Latvijas brīvvalsts sākuma gadi, kad visa dzīve pulsē augšupejai, arī avīžniecība. Tālab nav nejaušība, ka šis spalvas darbs paņem savās skavās visu A. Paukuli un nekādi akadēmiski grādi netiek iegūti.
Sākotnēji viņš kopā ar Grīnu strādā Rīgas ziņu un pēc tam Brīvās tēvijas redakcijās, bet vēlākos gados — Latvī. Laikraksts ir solīds, air stingru nacionālu stāju, un to lasa galvenām kārtām pilsētu un lauku inteliģence. A.Paukulis tajā veic saeimas korespondenta pienākumus. Bez tam par Saeimas komisiju sēdēm A. Paukulis ziņo arī Rīgas radiofonam, jo skaitās arī radiofona informators. Pēc 15. maija apvērsuma, kad Latvi slēdz, A.Paukulis k]ūst par Jaunāko ziņu speciālkorespondentu Cēsīs, strādādams arī Cēsu savstarpējā apdrošināšanas biedrībā par grāmatvedi.
Tiešajā avīžnieka darbā viņš atgriežas atkal vācu okupācijas laikā, uzņemoties un veicot Cēsu vēstis atbildīgā redaktora pienākumus. Kaut avīzi taisot zem svešas varas jābūt ļoti uzmanīgam, A. Paukulis tomē izpelnās no Pašpārvaldes preses lietu departamenta uzslavu, jo Cēsu vēstis tiek atzītas kā informācijas ziņā vislabāk nostādītais provinces laikraksts. Neapstrīdams ir arī tas, ka tieši šīs informācijas bagātības dēļ avīzes tirāža īsā laikā pieaug no 800—900 eksemplāriem uz 4500. Un būtu varbūt augusi vēl tālāk, ja vien spiestuvei piešķirtu vairāk papīra. Līdztekus tajā pašā laikā A. Paukulis tiek apstiprnāts arī par Valsts apdrošināšanas Cēsu apriņķa inspekcijas vadītāju.
Kad komunisti otrreiz okupē dzimteni, arī A. Paukulis dodas bēgļu gaitās, vispirms nonākot Rostokā, bet vēlāk Šlezvigā. Un kad red. A.Klāvsons pārceļas uz Detmoldu, turpina izdot vietējo nometnes nedēļas biļetenu. Taču plašāka saskare ar presi atjaunojas tikai pēc pārcelšanās Eiropas brīvprātīgo strādnieku vervēšanas akcijā uz Angliju. Tas bija jāveic pēc smaga fiziska darba kādā tekstilfabrikā, kurā Paukulis nostrādāja 22 gadus, līdz savai pensijas dienai. Pamudinātājs ir redaktors, nelaiķis Arsenijs Podnieks. Rakstīt jau iznāk pa vakariem, par piedzīvoto, pa nedēļu no gālēm "atpūšoties" no fiziska darba dažādos sarīkojumos uc. Ir arī kuriozitāte — par ieeju šajos sarīkojumos, gan sākumā, prasa arī ieejas maksu un tikai pamazam šī dīvainā nostāja pret presi mainās. A. Paukulis raksta Londonas Avīzei, LATVIJAi Vācijā, sākuma gados arī Latvijai Amerikā, bet kopš P.Aigara nāves — Laika galvenais korespondents Anglijā. Tāpat par cītīgu darbošanos presē viņš saņēmis Latviešu preses biedrības godalgu un bija tās Anglijas kopas biedrs.

Sieva - Anna.