Nils Patriks Kazradzis

Kā liecina ieraksti sociālajos tīklos pie vairākiem profiliem, bojā gājusi I. Āboliņa ģimene.

Juglas vidusskolas direktore Aija Melle sociālajā tīklā "Facebook" ievietojusi publisku ierakstu, kurā izsakās par Saulkrastos bojā gājušo ģimeni - pazīstamo pirotehniķi Ilmāru Āboliņu, viņa sievu un biznesa partneri Ilzi, kā arī bērniem Aneti un Nilu. Nils bija Juglas vidusskolas skolēns.

***

Monika Griezne, "Ādažu Vēstis" 2015. gada 20. septembris, 15:38

"Ādaži, Ādaži, Ādaži!" tik neierasti sajūsmas saucieni atskanēja no ļaužu pūļa, kas nevarēja beigt priecāties par uguņošanu Gaujas svētku noslēgumā. Ar savu paveikto darbu Nils Patriks Kazradzis lielā daļā ādažnieku spēja izraisīt dzīvas un patiesas emocijas un pat – lokālpatriotiskas jūtas.

Tieši viņš, šis 14 gadīgais jaunietis, teicamnieks, matemātikas olimpiāžu dalībnieks un pirotehniķis, veidoja Gaujas svētku uguņošanas scenāriju un uzraudzīja arī tā īstenošanu dzīvē.Viņa ziņā bija izveidot un vadīt uguņošanu arī Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kas izskanēja nupat aizvadītajā vasarā.

Izveidot uguņošanas priekšnesumu varēja arī pirms 100 un 200 gadiem. Arī iepriekš izdomāt un uzzīmēt scenāriju uz papīra bija iespējams, taču, pateicoties Nila šā brīža nodarbei, plānoto uguņošanu video failā iespējams ieraudzīt identisku tai, kāda tā būs dzīvē. Ar mūziku, kustību, gaismām, salūta šāviņiem un visu pārējo. Šobrīd pasaulē ir maz pirotehniķu, kas paši programmē scenārija vizualizāciju paredzētajam salūtam. Programmas var nopirkt, bet maz ir to, kas ar tām tiešām strādā.

Scenāriju programmēšanai Nils pievērsās pirms trim gadiem.

"Viss sākās ar tādām tehnoloģijām, kas nebija saistītas ar mūziku. To varēja uzlikt fonā, bet ne precīzi. No 2006. gada Latvijā varēja sākt rakstīt programmas. Vēlāk parādījās iespēja veidot arī vizualizācijas, kas vienlaikus darbojas arī kā salūta šaušanas fails. No programmas kļūst skaidrs, pēc kādas produkcijas jādodas uz noliktavu, kādi stiprinājumi nepieciešami, kā visu izkārtot. Programma aprēķina arī izmaksas, lai varētu saplānot noteiktas uguņošanas budžetu.

Tā ir arī noliktavas uzskaites žurnāls. Programma informē, ja gadījumā scenārijā paredzēts izmantot vairāk materiālu nekā ir noliktavā. Parasti vispirms izvēlos mūziku, pēc tam speciālā programmā uz mūzikas veidoju failu, kur lieku akcentus, veidoju koncepciju,"

stāsta Nils Kazradzis.  Bez zināšanām matemātikā šādu scenāriju neizveidot?

"Tās palīdz izprast tehnoloģisko pusi, bet jāpiemīt arī tēlainībai, krāsu izjūtai. Jāspēj izvēlēties labākie krāsu salikumi. Jābūt ļoti daudzpusīgam,"

atzīst Nils.

Bez aizraušanās ar uguņošanas vizualizāciju veidošanu Nilu interesē džudo (ir pat zaļā josta!) un citi aktīvie sporta veidi, visi mācību priekšmeti un jo īpaši – matemātika. Tāpat viņš darbojas arī Rīgas Juglas vidusskolas Skolēnu domē, brīvajā laikā labprāt ar draugiem dodas uz jūru un izbauda asas izjūtas piedzīvojumu trasēs "Mežakaķis" un "Tarzāns". Kopā ar vecākiem dodas uz teātra izrādēm un kino.

Nila aizraušanās ar pirotehniku nav nejauša. Viņš nāk no nopietnas pirotehniķu ģimenes. Un sarunas laikā šķiet, ka visa ģimene ir viens brīnišķīgs veselums. Lieliski katrs pats par sevi un visi kopā.

Lūk, Nila ģimene – pirotehniķis Ilmārs Āboliņš, kuru Latvijas presē dēvē par salūtu šaušanas pamatlicēju Latvijā, Ilze Kazradze – "Svētku aģentūras" vadītāja un māsa – Anete Kazradze arī aktīvi darbojas ģimenes uzņēmumā un ir rakstījusi zinātnisko darbu par pirotehniku ķīmijā. Nils pats savos zinātniskajos darbos gribētu pievērsties pirotehnikas pētniecībai no fizikas skatu punkta.

“Mūsu darbs ir sadedzināt svešu naudu īpaši lielos daudzumos īpaši īsā brīdī,”

smejoties saka Ilmārs Āboliņš un turpina:

“Nila paveiktais, programmējot vizualizācijas, ir fantastisks atspaids mūsu darbā!”

Nils jau kopš mazotnes visur vecākiem devies līdzi.

"Viņš no mazām dienām ir kopā ar mums. Neesam atdevuši viņu uzraudzībā vecmāmiņām. Viņam patika tas, ko darījām mēs, centās visādā veidā palīdzēt, kaut ko darīt. Mūsu pirotehnikas veikalā palīdzēja kastes saskaitīt, krāmēt plauktus, likt cenu zīmes. Viņam nekad netika liegts darboties brīžos, kad to ir vēlējies. Izslimoja arī visu mazo puisīšu slimību ar spridzināšanām. Kad kādus kilogramus divsmit bija izspridzinājis, pietika. Ja esi izaudzis kopā ar uguni, iemācies to respektēt. Uguns ir bīstama, bet, zinot tās dabu, var labi sadzīvot,"

stāsta Ilmārs Āboliņš, kurš pats pirotehnikas jomā darbojas jau 30 gadu.
 
"Nilam ir ideāls pirotehniķa raksturs. Latvijas laika pirotehnikas darbu vadītāja rokasgrāmatā, (tajā laikā to dēvēja par spridzināšanas rokasgrāmatu), bija rakstīts, ka pie šādiem darbiem nedrīkst laist nomāktu un depresīvu cilvēku, kā arī hiperaktīvu. Ja cilvēks būs traki priecīgs, tad noteikti kaut kas uzies gaisā. Nils ir līdzsvarots. Ne īsti ārdās, ne īsti iemieg. Aktīvi seko dzīvei līdzi. Nils ir arī ļoti precīzs. Kad krava ir klāt, braucam uz poligonu, tur šaujam un rūpīgi pārbaudām katru izstrādājumu. Skatāmies, cik ilgi šāviņš lido, kā izskatās. Vērojam, cik ilgs ir laiks, kamēr bumba stāv gaisā un kad tā atveras. Laiks jānomēra precīzi, jo tas viss jāieraksta programmā, lai izveidotu precīzu vizualizāciju un attiecīgi – arī salūtu dzīvē,"

stāsta Nila tētis.

Jautājot, vai tētis nejūtas tā, ka dēls viņu būtu apsteidzis, Ilmārs atbild, ka informāciju tehnoloģiju jomā tā patiešām arī esot, jo pašam nepatīkot rakstīt pat e-pastus, taču praktiskajās zināšanās un pieredzē viņu pārspēt ir izaicinājums: "Kad dažas tonnas izstrādājumu izspridzināti, saproti, kā kas sprāgst un kas ir kas."
Ilmārs jokojot stāsta:

"Pavasarī Nils saņēma uzaicinājumu piedalīties salūtu šovu izstādē "PyroTime2015" Vācijā, sieva – uz šo pasākumu saņēma ielūgumu ierasties kā skatītāja, sapratu – man atliek turp doties kā šoferītim!"

Dažreiz vecāki brīnoties par to, ko Nils izdomājis, bet gadoties arī tā, ka vecākus Nilam neizdodas pārsteigt, jo viņi ko tādu izdomājuši jau pirms 12 gadiem:

"Ir idejas, kas visu laiku iet uz riņķi, bet parādās arī kas jauns. Kādreiz, šaujot salūtu, apakšējo daļu vispār neizmantoja, bez elektronikas tas nemaz nav izdarāms, jo precizitāte ir līdz simtdaļām, aiz komata,"

pieredzē dalās Ilze Kazradze.

Ģimene piedalās arī uguņošanas festivālos ārvalstīs. Festivāliem parasti piesakoties ap pāris simtiem kompāniju, no kurām dalībai festivālā žūrija izvēlas tikai dažas.

"Pasaulē ir tādi ģimenes uzņēmumi, kuri šajā jomā darbojas jau septiņās paaudzēs. Tā kā mūsu valsts ir jauna, nostāties blakus kompānijām ar 200 gadu pieredzi ir liels pārbaudījums. Mums vairāk jāstrādā, lai pārliecinātu, ka esam tajā pašā līmenī,"

stāsta Nila mamma.
 

Ilmārs Āboliņš, kurš ilgus gadus pirms pievērsās pirotehnikai, strādāja par skaņu režisoru, arī leģendārajā latviešu rokgrupā "Pērkons", priecājas, ka dēlam izdevies pielipināt savu muzikālo gaumi.

"Ir liela atšķirība, vai salūta vizualizāciju veido, pamatā ņemot "Pūt, Vējiņi" vai AC/DC "Thunderstuck". Nošu intensitāte ir citāda. Uguņošana var būt tik dažāda – tā var veidot stīgojumu, var būt ātra. Jo mūzika ir interesantāka, jo vieglāk uzrakstīt (uzprogrammēt) scenāriju uguņošanai,"

stāsta Nils. Šajā brīdī Ilmārs Āboliņš sāk dziedāt A-Eiropas dziesmas piedziedājumu: "Belie rozi, belie rozi"" piebilstot:

"Nu, kādu salūtu var radīt pie šādas mūzikas, kas ir tik viengabalaina?" "Jā, Nilam tāpat ka man patīk "Pink Floyd","

lepojas Nila tētis.

Uz jautājumu, vai arī Nils savu nākotni gribētu saistīt ar darbošanos pirotehnikas jomā, viņš atbild:

"Sākumā gribētu izmācīties par juristu, jo nav tādu mācību iestāžu, kas izglītotu pirotehniķus. Ir kursi. Ķīnas universitātē var apgūt pirotehnikas ķīmisko ražošanu, bet šajā ziņā mēs nekad nekonkurēsim ar Ķīnu, jo mums nav izrakteņu. 90% no pasaules pirotehnikas saražo Ķīnā."

Nila tētis piebilst, ka profesiju klasifikatorā tādas pirotehniķa profesijas nemaz neesot. Tātad viss, ar ko viņi nodarbojas, ir vien tāda pamatīga izklaidēšanās. Un šai izklaidei ir tikai viens mīnuss – ar uguņošanu viņus nekādi nepārsteigt!